3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Dažādi teritorijas attīstības plānošanas dokumenti, tostarp Latvijas attīstības stratēģija, Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģija, Rīgas attīstības programma 2006.-2012. gadam, Rīgas teritorijas plānojums 2006.-2018. gadam, nosakot, ka Rīgas pilsētas teritorija un it īpaši tās vēsturiskā centra teritorija ilgtspējīgi attīstāma kā nozīmīgs Eiropas kultūras un tūrisma centrs. Vēsturiskā centra plānojuma prioritārais uzdevums esot saglabāt, aizsargāt un kvalitatīvi attīstīt Vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu tādā veidā, lai šīs teritorijas kultūrvide (jeb kultūrvēsturiskā pilsētvide) būtu labvēlīga, pievilcīga un ar savu kvalitāti saistoša ne tikai vietējiem iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, bet arī ārvalstu tūristiem. Lai gan Vēsturiskā centra teritorija ir ekonomiski un sociāli visaktīvākā Rīgas pilsētas daļa, vēsturiski tā neesot attīstījusies kā azartspēļu centrs. Proti, spēļu zāles vēsturiski neesot bijušas Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas kultūrvēsturisko pilsētvidi raksturojošs objekts. Rīgas dome, pieņemot apstrīdēto normu, esot ņēmusi vērā arī sabiedrības absolūtā vairākuma viedokli, kas noskaidrots aptaujas rezultātā. Atsaucoties uz tiesu praksi, Rīgas dome norāda, ka loģiski pamatots ir tāds tiesiskais risinājums, ka azartspēļu organizēšana tiek ierobežota atsevišķās šīs pašvaldības teritorijas funkcionālajās zonās, jo katrai no tām ir sava attīstības stratēģija. Šāds risinājums radot noteiktību attiecībā uz konkrētās teritorijas izmantošanu ilgtermiņā, sakārtojot vidi un nodrošinot integrētu teritorijas attīstību. Tas radot iespēju uzņēmējiem, kas organizē azartspēles, laikus rēķināties ar jauno situāciju un plānot savu uzņēmējdarbību. Savukārt citas personas, kas iegādājas īpašumus, varot rēķināties ar to, ka šo īpašumu tiešā tuvumā netiks atvērti tāda veida izklaides objekti, kas palielina apdraudējuma riskus. Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo, pirmkārt, Vēsturiskā centra plānojums un Saistošie noteikumi Nr. 38 esot izstrādāti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem teritorijas plānošanas jomā. Otrkārt, šā plānojuma izstrādāšanas un sabiedriskās apspriešanas laikā, kā arī galīgās redakcijas noteikšanas brīdī bijusi spēkā likuma "Par izlozēm un azartspēlēm" 20. panta pirmās daļas norma, kas tiešā veidā paredzēja pašvaldību kompetenci noteikt teritorijas, kurās aizliegts organizēt azartspēles. Rīgas dome atbilstoši tolaik spēkā bijušajam normatīvajam regulējumam un likumdevēja dotajam pilnvarojumam esot bijusi tiesīga noteikt vispārēju aizliegumu organizēt azartspēles spēļu zālēs, kuras ir atvērtas vai kuras nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra teritorijas funkcionālajās zonās. Tas, ka likumdevējs 2006. gada 8. jūnijā grozīja Azartspēļu likumu un kopš 2006. gada 4. jūlija ir spēkā šā likuma 42. panta trešā un sestā daļa, apstiprinot to, ka Rīgas dome rīkojusies atbilstoši likumdevēja nolūkam. Treškārt, apstrīdētā norma esot pietiekami skaidra, lai ikviens saprastu, ka tā kopsakarā ar Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto daļu attiecas ne vien uz jaunu spēļu zāļu atvēršanu, bet arī uz jau atvērtajām spēļu zālēm attiecīgajā teritorijā. Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, proti, tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, kā arī sabiedrības labklājības nodrošināšana. Turklāt šāda azartspēļu organizēšanas ierobežojuma noteikšana atbilstot rūpēm par citu cilvēku pasargāšanu, cik vien tas iespējams, no azartspēļu atkarības, kā arī par spēlētāju un viņu tuvinieku labklājības aizsardzību. Rīgas dome norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja ierobežojuma leģitīmo mērķi ir definējusi pārāk šauri. Atbildes rakstā norādīts, ka valstij ir pienākums kultūrvēsturiski nozīmīgu teritoriju ilgtspējīgas attīstības interesēs pēc iespējas mazināt vai izslēgt tādus negatīvus kultūrvides riska faktorus, kas objektīvi var aizēnot šādu kultūrvidi veidojošā kultūras mantojuma paustos simbolus un citas cilvēciski nozīmīgas garīgās vērtības, kā arī traucēt kultūrvidē atspoguļoto vēsturisko notikumu, tradīciju un sabiedrības morālo vērtību adekvātu uztveri, lielā daļā sabiedrības radot nepatiku, neapmierinātību vai klaji noraidošu attieksmi. Teritorijas izmantošana azartspēļu organizēšanai esot viens no izteikti negatīviem kultūrvides elementiem jeb riska faktoriem, kas simbolizējot nevis vispārcilvēciskas kultūras vērtības, bet peļņas gūšanu, kā arī novedot pie cilvēku slimīgas atkarības no azartspēlēm, kura mēdzot kombinēties ar cita veida atkarībām, visbiežāk - alkohola atkarību. Pēc Rīgas domes ieskata, azartspēļu organizēšana spēļu zālēs Vēsturiskajā centrā degradētu šīs teritorijas kā kultūras mantojuma kultūrvēsturisko kvalitāti, humāno raksturu, vispārcilvēcisko morālētisko vērtību, labvēlīgo pilsētvidi, gadsimtu gaitā izveidojušos unikālo kultūrvidi un tās pievilcību, kā arī tās kultūrvēsturisko savdabību un autentiskumu, tostarp traucējot sajūtu un noskaņas līmenī pilnvērtīgi uztvert un izbaudīt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas kultūrvēsturiskās vērtības un kultūras mantojumu kā tādu. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā normā paredzētais izņēmums, proti, tas, ka spēļu zāles atļauts ierīkot četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, neietekmē šā ierobežojuma piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai. Rīgas dome esot rīkojusies "saskaņoti un sistemātiski", jo apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums tiekot vienlīdz attiecināts uz visiem azartspēļu organizētājiem un visām spēļu zālēm, kuras ir atvērtas vai kuras nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra funkcionālajās zonās - JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās (turpmāk arī - JC teritorijas). Rīgas dome uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav uzskatāms par tādu, kas pilnībā aizliegtu SIA "ALFOR" turpināt savu komercdarbību. Pirmkārt, spēļu zāle esot tikai viens no azartspēļu organizēšanas vietu veidiem. Otrkārt, azartspēļu organizētājiem neesot liegta iespēja turpināt savu komercdarbību visā pārējā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā un citur Latvijā. Tāpat spēļu zāļu darbība varot tikt turpināta četru un piecu zvaigžņu viesnīcās Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka par saudzējošāku līdzekli nevar uzskatīt tādu tiesisko risinājumu, kas jau paredzēts normatīvajos aktos un kas tieši attiecas uz konkrēto situāciju, proti, Azartspēļu likuma 42. panta trešajā un sestajā daļā pašvaldībai piešķirtās tiesības katrā individuālā gadījumā izvērtēt konkrētos apstākļus un lemt par spēļu zāles atvēršanu vai slēgšanu. Arī "spēļu zāļu vizuālā noformējuma neitralizēšana" nesasniegtu ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešams līdzeklis. Rīgas dome norāda, ka, izstrādājot Vēsturiskā centra plānojumu, tā izvērtējusi un samērojusi dažādās tiesības un intereses, tostarp komersantu tiesības organizēt azartspēles, no vienas puses, un ikviena cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi un kultūras mantojumu, kā arī nepieciešamību nodrošināt sabiedrības labklājību, no otras puses, un priekšroku devusi pēdējām. Ar apstrīdēto normu esot konkretizēts Azartspēļu likuma 42. panta trešajā un sestajā daļā ietvertais nenoteiktais tiesību jēdziens "būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums". Turklāt šā panta septītajā daļā noteiktais pašvaldības lēmuma materiālās spēkā esības piecu gadu termiņš esot pietiekami ilgs, lai azartspēļu organizētāji - attiecīgās jomas profesionāļi - varētu rast risinājumus un veikt atbilstošus pasākumus, kas pēc iespējas mazinātu vai pat izslēgtu no konkrēto spēļu zāļu slēgšanas izrietošās negatīvās ekonomiskās sekas. Rīgas dome uzskata, ka labums, ko no konkrētā ierobežojuma iegūst gan ikviens cilvēks viņam piemītošo tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu īstenošanas aspektā, gan sabiedrība kopumā materiālās un nemateriālās labklājības aspektā, ir ievērojami lielāks un nozīmīgāks par tām negatīvajām ekonomiskajām sekām, kādas varētu rasties azartspēļu organizētājam tā īpašuma tiesību ierobežojuma rezultātā. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums esot atbilstošs leģitīmajam mērķim un samērīgs ar to. Rīgas dome arī norāda, ka lēmumi atcelt atļaujas spēļu zāļu atvēršanai ir pieņemti, izpildot Augstākās tiesas 2017. gada 24. februāra blakus lēmumu lietā Nr. SKA-34/2017 (turpmāk - Augstākās tiesas blakus lēmums). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pati neesot pilnībā izmantojusi juridiskās metodes konkrētā tiesiskā strīda atrisināšanai. To apliecinot tas, ka no 2018. gada 12. februāra līdz 2018. gada 27. jūlijam Administratīvā rajona tiesa vairākos citos sastāvos 24 līdzīgās lietās ir taisījusi un pasludinājusi spriedumus, ar kuriem noraidīts attiecīgais pieteikums par pārsūdzētā Rīgas domes lēmuma atcelšanu. Pēc Rīgas domes ieskata, no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja vēlas panākt, lai Satversmes tiesa pārskata Augstākās tiesas blakus lēmumā veikto tiesību normu interpretāciju. Taču šāda "kontrole un pārvērtēšana", tāpat kā lēmuma "lietderības apsvērumi", neesot Satversmes tiesas kompetencē. Tāpat Rīgas dome pieļauj, ka SIA "ALFOR" pamattiesības varētu aizskart nevis apstrīdētā norma, bet gan Azartspēļu likuma 42. panta sestā daļa, jo tieši šī norma dodot pašvaldībai tiesības atcelt jau izsniegtu atļauju atvērt spēļu zāli. Tāpēc Rīgas dome lūdz lietu izbeigt, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Rīgas dome atkārtoti uzsvēra, ka Vēsturiskā centra plānojuma izstrādāšanas un galīgās redakcijas noteikšanas laikā bija spēkā skaidrs un nepārprotams azartspēļu jomas tiesiskais regulējums, kas piešķīra pašvaldībām tiesības noteikt teritorijas, kurās aizliegts organizēt azartspēles. No tiesiskā regulējuma veidošanās hronoloģijas viedokļa raugoties, Rīgas dome Vēsturiskā centra plānojuma izstrādes procesā tīri objektīvi neesot varējusi vērtēt apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi kopsakarā ar Azartspēļu likuma mērķi, jo šis likums tajā laikā vēl nebija pieņemts un stājies spēkā. Tomēr Rīgas dome uzskata, ka pēc būtības šāda vērtēšana ir notikusi, proti, apstrīdētās normas izstrādes procesā ir vērtēts tajā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis kopsakarā ar Azartspēļu likuma mērķi aizsargāt sabiedrības intereses. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Rīgas dome norāda, ka jaunākajā tiesu praksē ir akceptēta pašvaldību kompetence regulēt azartspēļu organizēšanu kā vienu no teritorijas izmantošanas veidiem arī teritorijas plānojumā. Tas vien, ka Saeima ar Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto daļu ir noteikusi kārtību, kādā azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu zāles atvēršanai vai zaudēt jau saņemtu atļauju, nenozīmējot, ka Rīgas dome, pieņemot Vēsturiskā centra plānojumu, nevarēja ierobežot azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijās. Pašvaldības kompetencē esot arī spēļu zāļu izvietojuma vērtēšana savas teritorijas attīstības plānošanas ietvaros, jo teritorijas plānojums esot visaptverošs plānošanas dokuments. Turklāt Rīgas dome norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstis var brīvi noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības līmeni, ņemot vērā savas valsts morālās, reliģiskās, kultūras īpatnības un ar tām saistītās aizsargājamās vērtības. No EST judikatūras izrietot, ka par leģitīmu mērķi, kas var attaisnot azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, var kalpot gan spēlētāju jeb patērētāju aizsardzība vai krāpšanas apkarošana, gan arī pilsētvides aizsardzība, valsts vēstures un mākslas saglabāšana jeb nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība, kā arī kultūrpolitikas mērķi.