4. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) - uzskata, ka visupirms azartspēļu organizēšanas ierobežojumi ir noteikti Azartspēļu likuma 41. pantā un šos ierobežojumus pēc to mērķa, jēgas un būtības var iedalīt vairākās kategorijās. Pēc Saeimas ieskata, galvenais iemesls, kura dēļ azartspēlēm vispār tiek noteikti ierobežojumi, ir tas, ka azartspēles var izraisīt atkarību un vienmēr ir saistītas ar augstu finansiālu risku tieši to spēlētājam, kā arī var atstāt būtisku negatīvu ietekmi ne vien uz personas mantisko labklājību, bet arī uz tās psihisko stāvokli, attiecībām ar tuviniekiem, darbu un citiem dzīves aspektiem. Tādēļ likumdevējs esot uzskatījis par nepieciešamu noteikt zināmus ierobežojumus, lai šos riskus mazinātu vai attiecībā uz konkrētām personu grupām, piemēram, nepilngadīgajiem, novērstu. Azartspēļu likumā noteiktais liegums organizēt azartspēles kādā noteiktā vietā varot būt saistīts ar vairākiem pēc būtības atšķirīgiem iemesliem, tomēr pamatā vienmēr esot vērsts uz to, lai azartspēles nebūtu viegli pieejamas vietās, kur pulcējas īpaši aizsargājamas personas, kas varētu būt vieglāk ietekmējamas un pamudināmas uz piedalīšanos azartspēlēs, vai vietās, kur personām vispār nevajadzētu būt pakļautām šādam riskam. No attiecīgo ierobežojumu izstrādes materiāliem izrietot, ka šie ierobežojumi ir vērsti uz sabiedrības labklājības (veselības un finansiālās labklājības) un citu cilvēku (spēlētāju) tiesību aizsardzību, proti, ierobežojumu galvenais mērķis esot mazināt azartspēļu pieejamību un līdz ar to vēlmi tās spēlēt, kas var novest pie atkarības un no tās izrietošajām negatīvajām sekām. Saeimas viedoklī norādīts, ka pašvaldību kompetence azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšanā, proti, gan azartspēļu organizēšanas saturiskie ierobežojumi, gan veids un forma, kādā tie nosakāmi, visupirms izriet no Azartspēļu likuma un tā 42. panta "Pašvaldības tiesības azartspēļu regulēšanā". Šis pants reglamentējot pašvaldības tiesības tikai saistībā ar likuma 26. un 27. pantā minēto individuālo atļauju azartspēļu organizēšanas vietas atvēršanai un neietverot likumdevēja pilnvarojumu pašvaldībai regulēt azartspēļu organizēšanu vispārsaistoša ārējā normatīvā akta - saistošo noteikumu - formā. Par to liecinot arī likuma 42. pantā konsekventi lietotā terminoloģija - "atļauja", "lēmums", "motivēts lēmums". Tāpat tas izrietot no minētā panta devītajā daļā ietvertā efektīvā tiesību aizsardzības mehānisma, kas ļauj attiecīgajam azartspēļu organizētājam pašvaldības lēmumu pārsūdzēt tiesā. Pašvaldība varot Azartspēļu likuma 42. panta sestajā daļā lietoto terminu "vieta" tulkot paplašināti, ar to saprotot ne tikai konkrētas telpas vai ēku, tomēr pašvaldības veiktajam izvērtējumam un saskaņā ar likumdevēja tai piešķirtajām pilnvarām pieņemtajam lēmumam tik un tā jebkurā gadījumā vajagot būt individuālam un attiecinātam uz konkrēta azartspēļu organizētāja iesniegumu. Saeima uzsver, ka pašvaldībai esot zināma rīcības brīvība, vērtējot to, kas uzskatāms par "valsts vai attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu", jo likums nenosaka, kādu iemeslu dēļ un uz kāda pamata pašvaldība var noteikt šādus ierobežojumus. Proti, pašvaldība varot ņemt vērā personu pamattiesības, tostarp tiesības uz labvēlīgu vidi, kā vienu no azartspēļu organizēšanas ierobežojumu pamatiem. Tomēr šie iemesli esot izvērtējami individuāli katrā konkrētajā atļaujas pieprasīšanas gadījumā un nevarot būt pretrunā ar to, ko likumdevējs noteicis ar likumu vai kas saskaņā ar likumdevēja piešķirto pilnvarojumu ir ietverts Ministru kabineta noteikumos. Attiecībā uz Vēsturiskā centra aizsardzības likumu Saeima norāda, ka tas visupirms ir vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību fizisku (vizuālu) aizsardzību. Kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana, nenoliedzami, nodrošinot arī ar tām saistīto asociāciju vai noskaņu saglabāšanu, tomēr no Vēsturiskā centra aizsardzības likuma neizrietot tas, ka kultūrvēsturisko vērtību aizsardzība būtu nodrošināma citādi kā vien fiziski. Saeima arī norāda, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likumā pašvaldībai piešķirtais pilnvarojums izstrādāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu nevar tikt interpretēts tik plaši, ka pašvaldībai būtu tiesības regulēt visus aspektus, kas varētu ietekmēt iedzīvotāju uzturēšanos Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Vēsturiskā centra aizsardzības likumā neesot ietverts pilnvarojums pašvaldībai ar tās saistošajiem noteikumiem reglamentēt azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, ja vien tie nav saistīti ar jebkuram komersantam izvirzāmajiem noteikumiem attiecībā uz ēku izskatu, kā arī būvniecības noteikumiem un citām prasībām, kas vērstas uz kultūrvēsturisko vērtību un vides saglabāšanu. Azartspēļu organizēšana neietilpstot pašvaldību autonomajā kompetencē, tāpēc šajā jomā pašvaldību rīcības brīvība esot strikti ierobežota. Tāpat šajā gadījumā uz pašvaldībām esot attiecināmas vispārīgās ar pilnvarojumu izdot ārēju normatīvo aktu saistītās prasības.