9. Article

Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Spēļu biznesa asociācija" (turpmāk - Asociācija) - norāda, ka likumdevējs laika gaitā esot konceptuāli mainījis pašvaldību kompetenci azartspēļu uzraudzības un kontroles jomā. Apstrīdētā norma tieši ierobežojot azartspēļu organizētāju iespējas veikt komercdarbību. Savukārt Augstākās tiesas blakus lēmums pats par sevi komersantiem tiesiskas sekas neradot, un Pieteikuma iesniedzēja arī neesot iebildusi pret šajā lēmumā sniegto tiesību normu interpretāciju. Turklāt Rīgas dome neesot piemērojusi apstrīdēto normu vairāk nekā 10 gadu garumā, tāpēc ne par kādu konsekventu Saistošo noteikumu Nr. 38 piemērošanas praksi nevarot būt runas. Tādējādi, pēc Asociācijas ieskata, tiesvedība lietā ir jāturpina. Asociācija norāda, ka Rīgas domei bija pienākums izvērtēt apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu un atbilstību Satversmes 105. pantam jau pirms Saistošo noteikumu Nr. 38 spēkā stāšanās. Savukārt saskaņā ar tiesu praksi nenoteiktais juridiskais jēdziens "būtisks valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums" esot piepildāms ar saturu, ņemot vērā tādus kritērijus kā sabiedrības kustības intensitāte, iedzīvotāju attieksme, pilsētas teritorijas plānojumā norādītie mērķi. Rīgas dome, lemjot par spēļu zāļu slēgšanu, esot nevis novērsusi Augstākās tiesas blakus lēmumā konstatētos konkurences ierobežojumus, bet gan pasliktinājusi konkurences apstākļus, proti, komersantiem, kuru spēļu zāles atrodas četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, nodrošinājusi bezkonkurences apstākļus. Turklāt Augstākās tiesas blakus lēmums neatbrīvojot Rīgas domi no pienākuma izpildīt Administratīvā procesa likuma un Azartspēļu likuma prasības. Attiecībā uz tik lielu un saimnieciski aktīvu teritoriju kā Vēsturiskais centrs, kur nepārtraukti izpaužas un saduras dažādas valsts un iedzīvotāju intereses, minētā nenoteiktā jēdziena piepildīšana ar saturu esot tāds uzdevums, kas prasa rūpīgu konkrēto apstākļu analīzi. Faktiskie apstākļi Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esot atšķirīgi, un vienādu prasību noteikšana attiecībā uz dažādām apkaimēm neesot saprātīga un pamatota. Vēsturisko centru nevarot uzskatīt par "vietu" Azartspēļu likuma 42. panta sestās daļas izpratnē. Asociācija, pretēji Rīgas domes apgalvojumiem, uzskata, ka spēļu zāļu atrašanās Vēsturiskā centra teritorijā nekādā veidā neiznīcina, nebojā un neliedz aizsargāt un saglabāt tajā esošās kultūrvēsturiskās vērtības, tieši pretēji - spēļu zāļu īpašnieki un nomnieki attiecīgās ēkas atjaunojot. Rīgas dome neesot pamatojusi arī to, kādā veidā azartspēļu organizēšanas vietu atrašanās Vēsturiskajā centrā negatīvi ietekmē tūrismu un noved pie "Rīgas kultūrvēsturiskās savdabības un pievilcības zaudēšanas". Rīgas dome esot pārkāpusi tai ar likumu piešķirtās tiesības, jo neesot tādu normatīvo aktu vai to izstrādes materiālu, nedz arī tiesu prakses, no kā izrietētu likumdevēja nolūks piešķirt Rīgas domei pilnvarojumu saistošajos noteikumos noteikt ierobežojumus konkrēta veida komercdarbības veikšanai vai regulēt azartspēļu organizēšanu Vēsturiskā centra teritorijā. Aizliedzot ierīkot spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā, tiekot pārkāpti tādi teritorijas plānošanas principi kā vienlīdzīgu iespēju princips un daudzveidības princips. Tāpat šāds Vēsturiskā centra plānojums neļaujot sasniegt Teritorijas plānošanas likuma mērķus, citstarp attiecībā uz līdzsvarotu ekonomisko attīstību. Turklāt Vēsturiskā centra plānojums neierobežojot citu azartspēļu organizēšanas vietu ierīkošanu Vēsturiskā centra teritorijā. UNESCO Konvencija neesot attiecināma uz spēļu zāļu izvietojumu Vēsturiskajā centrā, jo tās uzdevums un mērķis esot arhitektonisko vērtību saglabāšana. Turklāt spēļu zāles jau esot atradušās Vēsturiskajā centrā tad, kad UNESCO lēma par tā iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā, un lielākā daļa atļauju atvērt spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā izdotas pēc Vēsturiskā centra aizsardzības likuma spēkā stāšanās. Tātad Rīgas dome sākotnēji neesot šo atļauju izsniegšanu uzskatījusi par Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību un vides apdraudējumu. Turklāt šobrīd gan UNESCO Nacionālā komisija, gan iedzīvotāji kā galveno Vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai raksturīgo problēmu minot tieši lielveikalu būvniecību, nevis spēļu zāļu darbību. Asociācija norāda, ka Rīgas domes definētie apstrīdētās normas leģitīmie mērķi neatbilst EST atzītajiem mērķiem un ir šķietami, jo Rīgas dome nav veikusi pienācīgu izvērtējumu. Rīgas dome būtībā vairoties atzīt to, ka patiesais Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību aizskārums, ko spēļu zāles tiešām var radīt, ir to vizuālais, ārējais noformējums, bet šis aizskārums būtu vienkārši novēršams ar ierobežojumiem attiecībā uz to namu fasāžu noformējumu, kuros atrodas spēļu zāles, vai ar citiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskās vērtības ietverot vizuāli novērtējamus objektus, kurus neesot iespējams aizsargāt, aizliedzot noteikta veida komercdarbību, jo īpaši tādu, kas tiek veikta vienīgi iekštelpās. Attiecībā uz Rīgas domes norādīto leģitīmo mērķi aizsargāt iedzīvotāju labklājību Asociācija norāda, ka nav pamata Vēsturiskā centra teritorijas iedzīvotāju un apmeklētāju labklājību aizsargāt vairāk nekā to cilvēku labklājību, kuri dzīvo vai uzturas citās pilsētas daļās. Turklāt šo leģitīmo mērķi sasniegt traucējot arī kafejnīcas, bāri, lombardi un citas iestādes. Rīgas domei vajadzējis izvēlēties mazāk radikālu risinājumu nekā izsniegto atļauju atcelšana, piemēram, tā varējusi noteikt atļaujām termiņus. Asociācija secina, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav piemērots un nav nepieciešams Rīgas domes izvirzīto leģitīmo mērķu sasniegšanai. Asociācija uzsver, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā visiem komersantiem, kuri tiesiski ierīkojuši spēļu zāles līdz apstrīdētās normas pieņemšanai, tiks nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums un ka dažiem no tiem draud pat maksātnespēja. Azartspēļu likuma 42. panta septītajā daļā noteiktais piecu gadu termiņš, pēc kura spēļu zāle slēdzama, nevarot tikt atzīts par tādu, kas šo kaitējumu atsvērtu. Turklāt darbu zaudēšot vairāki simti darbinieku un arī valsts un pašvaldības budžets zaudēšot ievērojamus līdzekļus. Pēc Asociācijas ieskata, komersanti nevar paļauties uz to, ka vispār būs iespējams pārstrukturēt savu darbību Rīgas pilsētas teritorijā. Ja pašvaldība aizliedz spēļu zāļu darbību vienā teritorijā, tai vajagot komersantiem ierādīt citu vietu azartspēļu organizēšanai, taču tā neesot noticis. Tādējādi labums, ko no apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība, neesot lielāks par komersantiem nodarīto kaitējumu. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka ikvienas personas tiesības pēc pašas brīvas izvēles spēlēt azartspēles aizsargā pamattiesības, proti, Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi, kuras arī ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas. Asociācija vērš Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam identisks ierobežojums ietverts arī Saistošo noteikumu Nr. 38 465. punktā attiecībā uz jauktas apbūves teritorijām un 478. punktā attiecībā uz publiskās apbūves teritorijām.