13. Article

Izskatāmajā lietā ir izteikti atšķirīgi viedokļi par to, vai informācija par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem var tikt nodota atkalizmantošanai (sk. pieteikumu un Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 7. un 47.-48. lp.). Satversmes tiesa uzskata, ka, ievērojot šā lēmuma 11. punktā paustos apsvērumus, tam var būt nozīme izskatāmās lietas izspriešanā. Valsts sektora informācijas atkalizmantošanas tiesiskā regulējuma un prakses minimālā saskaņošana Eiropas Savienībā tika veikta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra direktīvu 2003/98EK par valsts sektora informācijas atkalizmantošanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija direktīvu 2013/37/ES (grozītā direktīva turpmāk - Direktīva 2003/98/EK). Minētās direktīvas prasības Latvijā ieviestas ar Informācijas atklātības likumu. Informācijas atklātības likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka informācija ir ziņa vai ziņu kopums jebkurā tehniski iespējamā fiksēšanas, uzglabāšanas vai nodošanas veidā. Savukārt atbilstoši tā paša panta 5. punktam atkalizmantošana ir iestādes rīcībā esošas un iestādes radītas vispārpieejamas informācijas izmantošana komerciālam vai nekomerciālam mērķim, kas nav šīs informācijas radīšanas sākotnējais mērķis, ja to dara privātpersona, kura iestādes rīcībā esošo informāciju izmanto, neveicot valsts pārvaldes uzdevumus. Pēc Satversmes tiesas ieskata, šīs tiesību normas varētu būt saistāmas ar Direktīvas 2003/98/EK 2. panta 3. un 4. punktā ietvertajām definīcijām, kā arī minētās direktīvas ievada 9. apsvērumā ietverto norādījumu, ka tā neparedz dalībvalstīm pienākumu atļaut dokumentu atkalizmantošanu. Atbilstoši Direktīvas 2003/98/EK ievada 21. apsvērumam un 1. panta 4. punktam šī direktīva nemaina un nekādā veidā neskar personu aizsardzības līmeni attiecībā uz personas datu apstrādi saskaņā ar Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem, jo īpaši Regulu 2016/679. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2003/98/EK 1. panta 2. punkta "cc" apakšpunktu šī direktīva neattiecas uz dokumentiem, kuriem piekļuve ir liegta vai ierobežota ar piekļuves režīmiem, kas pamatoti ar personas datu aizsardzību, un dokumentu daļām, kam var piekļūt saskaņā ar šiem režīmiem un kas satur personas datus, kuru atkalizmantošana tiesību aktos ir definēta kā nesavienojama ar tiesību aktiem par personu aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi. Līdzīgs ierobežojums ir ietverts arī Regulas 2016/679 ievada 154. apsvērumā, kurā uzsvērts, ka Direktīva 2003/98/EK nemaina pienākumus un tiesības, kas noteikti ar Regulu 2016/679. Regulas 2016/679 5. pantā ir noteikti personas datu apstrādes principi, tostarp princips "nolūka ierobežojumi". Tas nozīmē, ka personas dati tiek vākti konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos un to turpmāku apstrādi neveic ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā. Turklāt atbilstoši Regulas 2016/679 ievada 50. apsvērumam šādā gadījumā personas datu apstrādes juridiskais pamats, ko paredz Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, var arī paredzēt turpmākas apstrādes juridisko pamatu. Savukārt tad, ja datu apstrāde ir balstīta uz Eiropas Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem un līdz ar to ir demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgs un samērīgs pasākums, kas vērsts uz to, lai jo īpaši aizsargātu svarīgus vispārējo sabiedrības interešu mērķus, būtu jāļauj pārzinim turpināt personas datu apstrādi neatkarīgi no saderības ar nolūkiem. Jebkurā gadījumā būtu jānodrošina, lai tiek piemēroti Regulā 2016/679 noteiktie principi. Pēc Satversmes tiesas ieskata, izskatāmās lietas gadījumā, kad informācija par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem var tikt nodota jebkurai personai, citstarp Atkalizmantošanas komersantiem, tālākās datu apstrādes nolūkus nav iespējams noteikt un pēc būtības nav iespējams izvērtēt, vai personas datu apstrāde netiek veikta ar minētajiem nolūkiem nesavietojamā veidā. Regulas 2016/679 10. pantā ir noteiktas īpašas prasības personas datu apstrādei par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem drošības pasākumiem. Ja šīs prasības būtu uzskatāmas par piekļuves režīmu, kas personas datu aizsardzības labad ierobežo piekļuvi noteiktai informācijai, Regulas 2016/679 ievada 154. apsvēruma un Direktīvas 2003/98/EK 1. panta 2. punkta "cc" apakšpunkta izpratnē, tad Regulas 2016/679 10. pantā minētie personas dati nevarētu tikt nodoti atkalizmantošanai. Ja attiecībā uz transportlīdzekļu vadītājiem reģistrēto pārkāpumu uzskaites punktu izpaušanu, kas ar apstrīdēto normu tiek pieļauta, ir piemērojamas Regulas 2016/679 10. panta prasības, tad tas varētu būt tieši saistīts ar to, vai attiecīgā informācija var tikt nodota atkalizmantošanai. Līdz ar to izskatāmās lietas izspriešanai varētu būt nepieciešams noskaidrot, vai Regulas 2016/679 ievada 50. un 154. apsvērums, 5. panta 1. punkta "b" apakšpunkts un 10. pants, kā arī Direktīvas 2003/98/EK 1. panta 2. punkta "cc" apakšpunkts būtu interpretējami tādējādi, ka tie aizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas pieļauj informācijas par transportlīdzekļu vadītājiem reģistrētajiem pārkāpumu uzskaites punktiem nodošanu atkalizmantošanai.