13. Article

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). 13.1. Lai gan apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots regulējums, tomēr Satversmes tiesai jāpārbauda, vai katra no tām ir pieņemta pienācīgā kārtībā, ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta. Apstrīdētā Augstskolu likuma 30. panta ceturtā daļa pašreizējā redakcijā tika izteikta ar Saeimā 2000. gada 23. novembrī pieņemto likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas 2000. gada 12. decembrī izsludināts oficiālajā preses izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 448/449 (2359/2360). Tomēr identisks pamattiesību ierobežojums jau kopš 1995. gada 2. novembra, kad Saeima pieņēma Augstskolu likumu, bija ietverts tā 30. panta otrajā daļā. Arī Augstskolu likuma 28. panta otrajā daļā paredzētais termiņš, uz kādu personu ievēlē profesora amatā, ir noteikts ar Saeimā 1995. gada 2. novembrī pieņemto Augstskolu likumu. Savukārt apstrīdētajā Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar 2006. gada 2. marta likumu "Grozījumi Augstskolu likumā". Minētā norma pieņemta Satversmes 81. panta kārtībā. Proti, Ministru kabinets 2005. gada 23. augustā pieņēma noteikumus Nr. 635" Grozījumi Augstskolu likumā", kas 2005. gada 26. augustā iesniegti apstiprināšanai Saeimai. Attiecīgais likumprojekts Saeimā izskatīts trijos lasījumos. Likums 2006. gada 23. martā izsludināts oficiālajā preses izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 48 (3416). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Attiecīgajās apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs. Persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. 13.2. Vienlaikus, noskaidrojot to, vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, jāņem vērā, ka atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Eiropas Savienības tiesību normām, un saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Labas likumdošanas principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinošu Eiropas Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.4. un 18.4.1. punktu). Izskatāmajā gadījumā apstrīdētā Augstskolu likuma 28. panta otrā daļa un 30. panta ceturtā daļa pieņemta pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Savukārt apstrīdētā Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa pieņemta jau pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, 2006. gada 2. martā. Tomēr attiecīgā Ministru kabineta noteikumu projekta anotācijā norādīts, ka tam nav saistības ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Arī no likumprojektam iesniegto priekšlikumu tabulām un Saeimas sēžu stenogrammām Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka likumdevējs Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas pieņemšanas procesā būtu vērtējis tās atbilstību Pamatnolīgumā ietvertajiem principiem (sk. Saeimai 2005. gada 26. augustā iesniegtā Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 635 "Grozījumi Augstskolu likumā" anotāciju, priekšlikumu tabulas likumprojekta Nr. 1324 2. un 3. lasījumam, Saeimas 2005. gada 8. septembra, 2006. gada 9. februāra un 2006. gada 2. marta sēžu stenogrammas). Latvija Pamatnolīgumā ietvertās prasības ir ieviesusi Darba likumā, tā 44. pantā nosakot, kādos gadījumos var tikt noslēgti darba līgumi uz noteiktu laiku, kā arī paredzot ierobežojumus šādu līgumu kopējam termiņam (sk. Darba likuma 45. pantu). Tomēr lietā nav materiālu, kas norādītu uz to, ka likumdevējs, ar apstrīdētajām normām nosakot no Darba likuma atšķirīgu regulējumu, būtu vērtējis to atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu]. Proti, tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma var tikt uzskatīta par prettiesisku. Satversmes tiesa 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 atzina labas likumdošanas principa pārkāpumu, jo apstrīdētās normas pieņemšanas procedūrā konstatēja vairākus procesuālus pārkāpumus, kas, it īpaši to kopsakarā, bija būtiski. Viens no pārkāpumiem bija tas, ka likumdevējs nebija vērtējis apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.5. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa nav konstatējusi citus pārkāpumus apstrīdēto normu pieņemšanas procedūrā. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka divas no apstrīdētajām normām ir pieņemtas pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tādēļ tas vien, ka likumdevējs nav vērtējis apstrīdēto normu atbilstību Pamatnolīgumā ietvertajiem principiem, nav pamats atzīt tās par neatbilstošām labas likumdošanas principam un Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Tātad no apstrīdētajām normām izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.