17. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). 17.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, varētu izveidot tādu sistēmu, lai akadēmiskajam personālam nebūtu nepieciešams iziet atkārtotu ievēlēšanas procedūru, bet atbilstība amatam tiktu nodrošināta ar regulāru pārbaužu palīdzību. Līdz ar to personai pēc ievēlēšanas amatā būtu tiesības to saglabāt neierobežotu laiku, ciktāl tās kvalifikācija un spējas ir atbilstošas. Personas kvalifikācijas un spēju pārbaudes kritēriji jau esot ietverti Noteikumos Nr. 391. Turpretim Saeima norāda, ka ar šo Pieteikuma iesniedzēja norādīto līdzekli pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt tādā pašā kvalitātē. Iespēju izraudzīties atbilstošāko kandidātu nodrošinot atklāts konkurss. Ja nebūtu atklāta konkursa, mazinātos vidējā akadēmiskā personāla iespējas pretendēt uz augstāku akadēmisko amatu. Satversmes tiesa 2003. gada 20. maija spriedumā lietā Nr. 2002-21-01 ir atzinusi, ka par galveno kritēriju tam, lai personas varētu pretendēt uz akadēmiskajiem amatiem, jābūt nevis šo personu vecumam, bet gan spējām un kvalifikācijai. Ar šo spriedumu Augstskolu likuma 27. panta ceturtās daļas pirmais teikums un 28. panta otrās daļas vārdi "vai uz laiku līdz 65 gadu vecuma sasniegšanai" un likuma "Par zinātnisko darbību" 29. panta piektās daļas pirmais teikums, kas ierobežoja personas tiesības veikt akadēmisko darbu pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas, tika atzīti par neatbilstošiem Satversmes 106. pantam (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 3.3. punktu un nolēmumu daļu). Tādējādi Latvijā akadēmiskajam personālam vairs nav noteikts obligātās pensionēšanās vecums. Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības dalībvalstu 1980. gadā izveidotā tīkla "Eurydice" - kura mērķis citstarp ir veidot analītiskus pārskatus par Eiropas valstu izglītības sistēmām - pētnieku ziņojumā norādīts, ka 2015. gadā par 65 gadiem vecāka akadēmiskā personāla īpatsvars Latvijā četras reizes pārsniedza Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Lai gan pēc 2003. gada ir būtiski palielinājies jauno zinātņu doktoru skaits, tomēr vecuma grupā no 35 līdz 49 gadiem akadēmiskā personāla īpatsvars Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tas, iespējams, liecina par grūtībām, kas saistītas ar akadēmiskā personāla paaudžu maiņu (sk.: European Commission/EACEA/Eurydice, 2017. Augstākās izglītības modernizācija Eiropā: akadēmiskais personāls, 2017. Eurydice ziņojums. Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 17. lpp un Centrālās statistikas pārvaldes informatīvo pārskatu "Zinātņu doktori 2015. gadā"). Augstākās izglītības padome norāda, ka akadēmiskā personāla "novecošanas" problēma ir vistiešākajā veidā saistīta ar jauno zinātnieku integrēšanas augstskolās problemātiku (sk.: Pārskats par augstākās izglītības studiju programmu izvērtēšanas rezultātiem un priekšlikumi turpmākai studiju programmu, sagrupētu studiju virzienos, pilnveidei, uzlabošanai, attīstīšanai, konsolidācijai, slēgšanai, resursu efektīvai izmantošanai un finansēšanai no valsts budžeta līdzekļiem, 2. pielikums. Jauno zinātnieku integrācija augstskolās. Augstākās izglītības padome, Rīga, 2013). Arī pieaicinātā persona Izglītības un zinātnes ministrija, raksturojot Latvijas augstākās izglītības sistēmu, atzīst, ka ir vērojama akadēmiskā personāla "novecošanās" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 70. lp.). Tādējādi kopš Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 pasludināšanas ir mainījušies apstākļi, kas varētu būt par pamatu tam, lai likumdevējs pārskatītu regulējumu attiecībā uz pensionēšanās vecuma noteikšanu akadēmiskajam personālam. Pašreiz spēkā esošā regulējuma ietvaros tādā gadījumā, ja pēc personas ievēlēšanas amatā tās atbilstība šim amatam tiktu nodrošināta vienīgi ar regulāru pārbaužu palīdzību, vēl vairāk samazinātos vidējā akadēmiskā personāla iespējas pretendēt uz vakantajiem profesūras amatiem. Periodisks atklāts konkurss uz asociētā profesora amatu un profesora amatu nodrošina nepieciešamo konkurenci, ļaujot arī vidējam akadēmiskajam personālam pretendēt uz augstāku akadēmisko amatu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka augstākās izglītības un zinātnes attīstības nolūkos nepieciešams nodrošināt jaunākās paaudzes zinātniekiem iespēju pretendēt uz akadēmiskajiem amatiem (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 3.3. punktu). Turklāt pieteikumā minētās regulārās pārbaudes, kuras, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, varētu tikt veiktas jebkurā brīdī, būtu pretrunā ar akadēmisko brīvību. Līdz ar to norādīto līdzekli nevar atzīt par tādu, ar kuru apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sasniedzams vismaz tādā pašā kvalitātē. 17.2. Par vēl vienu saudzējošāku līdzekli, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, varētu atzīt tādu sistēmu, ka personas atbilstība amatam tiek pārbaudīta tikai tad, ja tiek saņemtas sūdzības par tās profesionālo darbību. Tas vien, ka persona jau vienreiz ir ievēlēta un strādā akadēmiskajā amatā, liecinot par šīs personas atbilstību amatam un pēc būtības neprasot papildu pierādījumus. Ja personai nepiemīt attiecīgā amata pildīšanai nepieciešamās spējas un kvalifikācija, tad šādu personu varot no darba atlaist Darba likumā paredzētajos gadījumos. Savukārt Saeima uzskata, ka ar šo līdzekli nav iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Ja nav sūdzību par akadēmiskā personāla darbību, tas vien vēl neliecinot par attiecīgo personu profesionālo kvalifikāciju vai darbības kvalitāti, kā arī nenodrošinot nepieciešamo periodisko kontroli pār to zinātnisko darbību. Arī Darba likuma 101. panta pirmajā daļā ietvertie darba līguma izbeigšanas pamati nevarot nodrošināt to, ka asociētā profesora amatā strādā izcilākie savas jomas speciālisti un zinātnieki. Darba likuma 101. panta pirmā daļa piešķir darba devējam tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu darbiniekam, pamatojoties uz apstākļiem, kas saistīti ar darbinieka uzvedību, viņa spējām vai ar saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā, minētā likuma 1.-11. punktā minētajos gadījumos, tostarp arī tad, ja darbiniekam nav pietiekamu nolīgtā darba veikšanai nepieciešamo profesionālo spēju. Darba devējam ir jāpamato uzteikums, norādot uz apstākļiem, kas ir tā pamatā (sk. Darba likuma 102. pantu). Darba līguma uzteikums jebkurā no Darba likuma 101. panta pirmajā daļā minētajiem gadījumiem nav pielīdzināms periodiskai personas kvalifikācijas pārbaudei atbilstoši Noteikumos Nr. 391 ietvertajiem kritērijiem, kas ļauj pārliecināties gan par personas zinātnisko, gan pedagoģisko kvalifikāciju. Tādēļ Darba likuma 101. panta pirmajā daļā ietvertie darba līguma uzteikšanas pamati paši par sevi ne vienmēr var nodrošināt to, ka asociētā profesora vai profesora amata pienākumus veic persona, kurai ir atbilstoša zinātniskā un pedagoģiskā kvalifikācija. Savukārt sūdzības par profesūras darbu vēl neliecina par to, ka attiecīgajām personām trūktu konkrētā amata ieņemšanai nepieciešamo spēju un kvalifikācijas. Līdz ar to jāsecina, ka apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts, ja darba līgumus ar asociētajiem profesoriem un profesoriem slēgtu uz nenoteiktu laiku un vienīgais veids, kā tiktu nodrošināts tas, lai attiecīgos amatus ieņem personas ar atbilstošu kvalifikāciju, būtu pārbaude pēc sūdzības saņemšanas vai darba līguma uzteikums. Tātad nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.