19. Article

Tas, vai no apstrīdētajām normām izrietošais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, citstarp ir atkarīgs no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta interpretācijas. Tādēļ visupirms nepieciešams noskaidrot, kāds saturs ir ietverts minētajā Eiropas Savienības tiesību normā. Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pants noteic, ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esību un interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai sprieduma taisīšanai vajadzīgs Eiropas Savienības Tiesas nolēmums šajā jautājumā, tad šī tiesa var lūgt, lai Eiropas Savienības Tiesa sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā. Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumos, kad lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu interpretācijas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet, ja attiecīgās normas nav pietiekami skaidras, - vai šo jautājumu jau iepriekš ir izskaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 14. punktu). Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta uzdevums ir, paredzot zināmu skaitu minimālo aizsardzības noteikumu darbinieku situācijas nedrošības novēršanai, īstenot vienu no Pamatnolīguma mērķiem, proti, ierobežot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību izmantošanu tādā veidā, kas, iespējams, uzskatāms par ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli, jo kaitē darba ņēmējiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 4. jūlija sprieduma lietā C‑212/04 "Konstantinos Adeneler u.c.", ECLI:EU:C:2006:443, 63. punktu un 2018. gada 7. marta sprieduma lietā C‑494/16 "Giuseppa Santoro", ECLI:EU:C:2018:166, 25. punktu). Darba stabilitāte tiek uzskatīta par būtisku apstākli darba ņēmēju aizsardzības aspektā. Uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām var atbilst tikai noteiktos apstākļos (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 14. septembra sprieduma lietā C‑16/15"María Elena Pérez López", ECLI:EU:C:2016:679, 27. punktu). Tātad, ja tiesību sistēmā vēl nav ieviesti līdzvērtīgi tiesiski pasākumi, dalībvalstīm ir pienākums ieviest vienu vai vairākus Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā noteiktos pasākumus, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, proti, pienākums normatīvajos aktos paredzēt objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu atjaunošanu, maksimālo šādu līgumu kopējo termiņu vai pieļaujamo šādu līgumu atjaunojumu skaitu. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir izvirzīts vispārīgs mērķis novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, bet šā mērķa sasniegšanas līdzekļu izvēle ir atstāta pašu dalībvalstu ziņā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 7. marta sprieduma lietā C‑494/16 "Giuseppa Santoro", ECLI:EU:C:2018:166, 28. punktu). Eiropas Savienības Tiesa arī norādījusi, ka Pamatnolīguma ieviešanas kontekstā dalībvalstīm ir iespēja - ciktāl tas objektīvi attaisnojams - ņemt vērā attiecīgo darbības nozaru un/vai darba ņēmēju kategoriju īpašās vajadzības. Uz objektīviem iemesliem balstīta līguma slēgšana uz noteiktu laiku ir veids, kā var tikt novērsta ļaunprātīga rīcība. Interpretējot Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunktā ietverto jēdzienu "objektīvi iemesli", Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka tie ir precīzi un konkrēti apstākļi, kuri raksturo noteiktu darbību un līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanu. Šie apstākļi it sevišķi var būt saistīti ar to uzdevumu īpašo raksturu un pazīmēm, kuru izpildes labad līgumi uz noteiktu laiku tiek slēgti, vai - attiecīgos gadījumos - ar to likumīgo sociālās politikas mērķi, kuru dalībvalsts grib sasniegt. Savukārt tādi valsts likuma noteikumi vai reglamentējošas tiesību normas, ar ko tikai vispārīgi un abstrakti tiek atļauta secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošana, Pamatlīguma prasībām neatbilst. Proti, šāda tīri formāla rakstura normas neļauj atvasināt objektīvus un pārskatāmus kritērijus, pēc kuriem varētu pārbaudīt, vai tiešām uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu atjaunošana patiesi ir vajadzīga un piemērota izvirzītā mērķa sasniegšanai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 26. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13 "Raffaella Mascolo u.c.", ECLI:EU:C:2014:2401, 70., 86. un 88. punktu). Eiropas Savienības Tiesa jau ir interpretējusi Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu saistībā ar dalībvalsts regulējumu, kas paredzēja, ka ar asociētajiem pasniedzējiem tiek slēgti secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku. Eiropas Savienības Tiesa secināja, ka Pamatnolīguma 5. klauzula ir interpretējama tādējādi, ka ar to nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru universitātēm ir atļauts ar asociētajiem pasniedzējiem uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus atjaunot, neparedzot nekādus ierobežojumus attiecībā uz šo līgumu maksimālo kopējo termiņu un atjaunojumu skaitu, ja vien šādus līgumus attaisno objektīvs iemesls šīs klauzulas 1. punkta "a" apakšpunkta izpratnē. Tomēr nacionālajai tiesai jāpārliecinās par to, ka uz noteiktu laiku noslēgto darba līgumu atjaunošana faktiski ir nepieciešama pagaidu vajadzību apmierināšanai un tie netiek izmantoti tādēļ, lai faktiski apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar pasniedzēju pieņemšanu darbā. Uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošana nolūkā apmierināt nevis pagaidu, bet - tieši pretēji - pastāvīgas un ilgstošas vajadzības Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunkta izpratnē nav attaisnojama (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. marta sprieduma lietā C-190/13 "Antonio Márquez Samohano", ECLI:EU:C:2014:146, 55. un 60. punktu). Lai arī šīs lietas faktiskie apstākļi ir atšķirīgi, minētais Eiropas Savienības Tiesas spriedums atklāj principus, kas dalībvalstij jāievēro, paredzot regulējumu attiecībā uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta saturs ir izskaidrots un tai nav pienākuma vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.