20. Article

Tā kā Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta saturs ir izskaidrots, kā jau tika norādīts šā sprieduma 18. punktā, Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir pienācīgi līdzsvarojis sabiedrības un profesūras intereses, nodrošinot asociētajiem profesoriem un profesoriem aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Attiecībā uz darba līgumiem, kas tiek slēgti ar asociētajiem profesoriem un profesoriem, likumdevējs tiesību sistēmā nav ieviesis Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "b" un "c" apakšpunktā noteiktos pasākumus. Proti, tiesību normās nav noteikts pieļaujamais šādu darba līgumu atjaunojumu skaits. Tāpat saskaņā ar apstrīdēto Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu asociētajiem profesoriem un profesoriem nav piemērojama Darba likuma 45. panta pirmā daļa, kura noteic: "Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņš nevar būt ilgāks par pieciem gadiem (ieskaitot termiņa pagarinājumus), ja citā likumā nav noteikts cits darba līguma termiņš. Par darba līguma termiņa pagarināšanu uzskatāma arī jauna darba līguma noslēgšana ar to pašu darba devēju, ja laikposmā no iepriekšējā darba līguma noslēgšanas dienas līdz jaunā darba līguma noslēgšanas dienai tiesiskās attiecības nav bijušas pārtrauktas ilgāk par 60 dienām pēc kārtas." Tātad attiecībā uz asociētajiem profesoriem un profesoriem nav noteikts arī maksimālais secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu kopējais termiņš. Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pastāv objektīvi apstākļi, kas attaisno to, ka ar asociētajiem profesoriem un profesoriem tiek slēgti secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku. Eiropas Savienības Tiesas praksē atzīts, ka uz objektīviem iemesliem balstīta līguma slēgšana uz noteiktu laiku arī ir veids, kā var tikt novērsta ļaunprātīga rīcība (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 26. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13 "Raffaella Mascolo u.c.", ECLI:EU:C:2014:2401, 86. punktu). Tātad objektīvu iemeslu esība pati par sevi nozīmē to, ka ir nodrošināta aizsardzība pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Ja šādu secīgu darba līgumu slēgšanu ar darbinieku neattaisno objektīvi iemesli, tad valstij ir pienākums ieviest kādu no Pamatnolīgumā noteiktajiem pasākumiem vai citu līdzvērtīgu pasākumu, kas nodrošinātu nepieciešamo aizsardzību. Lai pārliecinātos par objektīvu iemeslu esību, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai: 1) pastāv reāla un patiesa nepieciešamība slēgt secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku un vai šis līdzeklis ir piemērots un nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai; 2) darba līgumi ar profesūru tiek slēgti pagaidu vajadzību apmierināšanai. 20.1. Eiropas Savienības Tiesa lietā par secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem atzinusi, ka šādu līgumu slēgšanu var attaisnot nepieciešamība uz noteiktu laiku uzticēt speciālistiem ar atzītu kompetenci, kuri veic profesionālo darbību arī ārpus universitātes, specifisku ar pasniegšanu saistītu pienākumu pildīšanu, lai tie savās zināšanās un profesionālajā pieredzē dalītos ar universitāti. Šādi uz laiku noslēgti līgumi šķiet piemēroti attiecīgā mērķa sasniegšanai (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. marta sprieduma lietā C-190/13 "Antonio Márquez Samohano", ECLI:EU:C:2014:146, 48. un 50. punktu). Ja reiz Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, ierobežojums ir piemērots un nepieciešams tā leģitīmā mērķa sasniegšanai, tas varētu liecināt par to, ka pastāv reāla un patiesa nepieciešamība slēgt ar profesūru secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku un šis līdzeklis ir piemērots un nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai. 20.2. Taču, lai pārliecinātos par to, ka pastāv objektīvi iemesli, kas attaisno secīgu darba līgumu slēgšanu uz noteiktu laiku, Satversmes tiesai vēl jāpārbauda arī tas, kādam nolūkam šādi līgumi tiek slēgti. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu vai darba attiecību atjaunošana, lai apmierinātu tādas vajadzības, kurām faktiski ir nevis pagaidu, bet - tieši pretēji - pastāvīgs un ilgstošs raksturs, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunkta izpratnē nav attaisnojama. Tas būtu tieši pretēji premisai, ar kuru pamatots Pamatnolīgums, proti, tam, ka uz nenoteiktu laiku noslēgtie darba līgumi ir vispārējā nodarbinātības attiecību forma, bet uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi - nodarbinātības iezīme noteiktos sektoros vai attiecībā uz noteiktām specialitātēm un darbības sfērām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 26. janvāra sprieduma lietā C-586/10 "Bianca Kücük", ECLI:EU:C:2012:39, 34. un 39. punktu). Tātad tikai darba devēja pagaidu vajadzības var būt objektīvs iemesls, kas attaisno secīgu darba līgumu slēgšanu uz noteiktu laiku. Profesūras uzdevums ir īstenot akadēmiskās un profesionālās studiju programmas, kā arī nodarboties ar zinātni, pētniecību un māksliniecisko jaunradi. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka zinātniskais un pētniecības darbs ir pastāvīgs, nepārtraukts process un neatņemama ikvienas augstskolas darba sastāvdaļa. Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka visi darba līgumi ar asociētajiem profesoriem un profesoriem tiek slēgti, lai apmierinātu pagaidu vajadzības. Ikvienai augstākās izglītības iestādei ir pastāvīga un ilgstoša nepieciešamība pēc profesūras. Tātad secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku ar asociētajiem profesoriem un profesoriem faktiski tiek slēgti tādēļ, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar profesūras nodarbinātību. Ja secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku tiek slēgti, lai apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar darbinieka nodarbinātību, tad dalībvalstij ir pienākums ieviest kādu no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "b" vai "c" apakšpunktā ietvertajiem pasākumiem vai arī citu līdzvērtīgu vai darbiniekiem labvēlīgāku pasākumu, kas nodrošinātu viņiem aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Tā kā secīgi darba līgumi uz noteiktu laiku ar profesūru tiek slēgti pastāvīgu un ilgstošu vajadzību apmierināšanai, likumdevējam ir pienākums nodrošināt darbiniekiem nepieciešamo aizsardzību. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi: lai gan Pamatnolīgumā dalībvalstīm nav noteikts pienākums uz noteiktu laiku noslēgtos līgumus pārveidot par līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku, tomēr valstij ir jāievieš pasākumi darbinieku aizsardzībai pret nedrošību, kas saistīta ar secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2006. gada 4. jūlija sprieduma lietā C‑212/04 "Konstantinos Adeneler u.c.", ECLI:EU:C:2006:443, 63. punktu un 2014. gada 26. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑22/13, no C‑61/13 līdz C‑63/13 un C‑418/13 "Raffaella Mascolo u.c.", ECLI:EU:C:2014:2401, 80. punktu). 20.3. Saskaņā ar apstrīdētajām normām persona asociētā profesora vai profesora amatā var strādāt tikai noteiktu laiku, tas ir, sešus gadus. Šāds pamattiesību ierobežojums varētu tikt atzīts par samērīgu ar leģitīmo mērķi, ja vien normatīvajos aktos būtu paredzēts mehānisms, kas nodrošinātu darbinieka aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, būtu noteikts maksimālais secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu kopējais termiņš vai atjaunojumu skaits un paredzēts, ka pēc zināma perioda darba līgums uz noteiktu laiku var tikt pārveidots par darba līgumu uz nenoteiktu laiku. No vairākkārtējiem secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem darba līgumiem izriet nestabilitāte nodarbinātības jomā, proti, tas personai var raisīt nedrošību par savu turpmāko nodarbinātību. Augstskolu likumā nav paredzēti nekādi pasākumi šīs nestabilitātes novēršanai, lai gan varētu tikt paredzēta, piemēram, tāda iespēja, ka konkrētu nosacījumu izpildes gadījumā darba līgums uz noteiktu laiku tiks pārveidots par darba līgumu uz nenoteiktu laiku. Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar atzīt, ka likumdevējs būtu pienācīgi līdzsvarojis visas sabiedrības un asociētā profesora vai profesora amatā strādājošo intereses. Tādējādi ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās nenodrošina aizsardzību pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.