2. Article

Mēs piekrītam Spriedumā norādītajam, ka valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību, tostarp ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Valsts ilgtspējīgas attīstības prasībai atbilst tāds tiesiskais regulējums, kas veicina ilgtspējīgu un drošu elektroenerģijas ražošanu. Pašreizējās paaudzes un nākamo paaudžu iespējas dzīvot labvēlīgā vidē ir daudzējādā ziņā atkarīgas no valsts gatavības nodrošināt ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 20. punktu). Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti aspekti: ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā ilgtspējība (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1.1. punktu). Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu). Atbalsts elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā un no atjaunojamiem energoresursiem ir nepieciešams, lai veicinātu enerģētikas politikas virzību uz vides aizsardzību un klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu, stimulētu vietējo un atjaunojamo resursu izmantošanu. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka Latvijas sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par pašsaprotamu un ka demokrātiskas tiesiskas valsts varas atzariem ir jātiecas uz to, lai personu uzticēšanās valstij un tiesībām arvien pieaugtu (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 23. punktu un 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Tāpēc iebilstam pret to, ka atbalsts, kurā valsts, kā arī visa sabiedrība iegulda ievērojamus finanšu līdzekļus, netiek pienācīgi kontrolēts. Tas apdraud atjaunojamo energoresursu politikas veicināšanu ilgtermiņā un valsts piešķirtā atbalsta novirzīšanu likumdevēja noteiktajam mērķim, kā arī nevairo un pat mazina personu uzticēšanos valstij un tiesībām. Piekrītam Spriedumā secinātajam, ka likumdevējs bija pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā īstenojams pašpatēriņa princips un prasība piegādāt elektroenerģiju galalietotājiem par pamatotu cenu. Tomēr nepiekrītam, ka Ministru kabinets, apstrīdētās normas pieņemot, ir rīkojies atbilstoši likumdevēja gribai un pilnvarojuma mērķim.