3. Article

Kā Satversmes tiesa jau atzinusi, Ministru kabinets drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18. punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs vēlējies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu jautājumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punktu). Satversmes 64. panta tvērums noteic pilnvarojuma īstenošanas robežas, kuras izpildvarai ir jāievēro, lai tās izdotie normatīvie tiesību akti nebūtu atzīstami ultra vires. Tas ietver sevī gan pilnvarojuma ārējās robežas ievērošanu, piemēram, to, ka izpildvarai nav tiesību pieņemt tādas tiesību normas, kas bez likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības, gan arī pilnvarojuma iekšējās robežas ievērošanu - to, ka pilnvarojums ir izpildīts tikai tad, ja tas īstenots pienācīgi un pilnā apjomā. Proti, izpildvaras rīcībai jābūt tiesiskai, racionālai, savlaicīgai, kā arī jāatbilst likumdevēja gribai un izvirzītajiem kritērijiem (sk.: Xanthaki H. Drafting Legislation: Art and Technology of Rules for Regulation. Oxford: Hart, 2014, p. 267). Likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam jābūt izpildītam tādā apjomā, lai radītais likuma īstenošanas mehānisms būtu efektīvs un pilnībā nodrošinātu likumdevēja noteiktā mērķa sasniegšanu. Turklāt tikai tāds tiesiskais regulējums, kas sasniedz tā mērķi, var tikt atzīts par efektīvu un atbilstošu tiesiskas valsts principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 12. punktu).