4. Article

Piekrītam Sprieduma 13. punktā atzītajam, ka valstij ir pienākums kontrolēt valsts atbalsta izmantošanu un tādējādi valstij jākontrolē arī pašpatēriņa principa ievērošana. Tomēr nepiekrītam konstatējumam, ka pirms tam, kad tika pieņemtas apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, jau pastāvējis mehānisms, ar kura palīdzību bijis iespējams kontrolēt pašpatēriņa principa ievērošanu. No lietas materiāliem izriet tieši pretējs secinājums, proti: līdz brīdim, kad tika izdoti noteikumi Nr. 214 attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas stacijās, ar kuriem paredzēts papildināt noteikumus Nr. 221 ar 28.2 punktu un 29.4. apakšpunktu, un noteikumi Nr. 215 attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, ar kuriem paredzēts papildināt noteikumus Nr. 262 ar 56.1, 56.3 un 57.1 punktu, pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles mehānisms valstī nepastāvēja. Ministru kabinets - institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - atbildes rakstā un Ekonomikas ministrija savā viedoklī norāda, ka līdz noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 izdošanas brīdim noteikumos Nr. 221 un noteikumos Nr. 262 nebija noteikts uzraudzības mehānisms, lai pārbaudītu, vai ražotāji ievēro Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta trešajā daļā un 30. panta 1.1 daļā ietverto prasību, ka ražotājs obligātā iepirkuma ietvaros ir tiesīgs pārdot vienīgi to saražoto elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc izlietošanas attiecīgās elektrostacijas vai koģenerācijas stacijas vajadzībām (sk. Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 3. sēj. 38.-50. lp. un Ekonomikas ministrijas viedokli lietas materiālu 13. sēj. 98.-115. lp.). Tomēr Sprieduma 13. punktā kā pierādījums tam, ka pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles mehānisms pastāvējis jau kopš tā brīža, kad likumdevējs paredzējis valsts atbalsta sistēmu, minēta sākotnējā kārtība, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražotājs pats iesniedzis ikgadēju pārskatu par pašpatēriņa principa ievērošanu, bet vēlāk noteikumos Nr. 221 un noteikumos Nr. 262 ar 2013. gada augustu bijis paredzēts, ka Ekonomikas ministrija ir tiesīga izveidot kontroles grupu, kas pēc nepieciešamības pārbauda elektrostaciju atbilstību tām noteiktajiem kritērijiem un ministrijai komersantu sniegtās informācijas patiesumu. Apsekojuma ietvaros kontroles grupa pieprasījusi no komersantiem uzraudzības īstenošanai nepieciešamo informāciju. Tomēr no lietas materiāliem un ekonomikas ministra ziņojuma izriet, ka arī 2013. gadā pieņemtais tiesiskais regulējums liedza veikt efektīvu pašpatēriņa principa ievērošanas kontroli un tāpēc bija nepieciešams izdarīt grozījumus noteikumos Nr. 221 un noteikumos Nr. 262. Atbilstoši noteikumiem Nr. 221 ministrijas izveidotā kontroles grupa bija tiesīga pārbaudīt šo noteikumu 6. punktā noteikto koģenerācijas stacijas efektivitātes kritēriju, 10. punktā noteikto koģenerācijas stacijas primāro resursu ietaupījuma un uzstādītās elektriskās jaudas izmantošanas stundu kritēriju, kā arī 44.1 punkta prasību ievērošanu attiecībā uz gada pārskatos iekļautās informācijas patiesumu (būvniecības un būvju ekspluatācijas prasību ievērošana, nodokļu parādu neesība, atbilstoša kurināmā veida izmantošana). Savukārt atbilstoši noteikumiem Nr. 262 ministrijas izveidotā kontroles grupa bija tiesīga pārbaudīt šo noteikumu 60.2 punkta prasību ievērošanu attiecībā uz gada pārskatos iekļautās informācijas patiesumu (būvniecības un būvju ekspluatācijas prasību ievērošana, nodokļu parādu neesība), kā arī komersanta iesniegumā par tiesību iegūšanu pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai garantētas maksas saņemšanai par uzstādīto elektrisko jaudu norādītās informācijas patiesumu. Attiecīgās pārbaudes kontroles grupa varēja veikt, vispirms pārbaudot elektrostacijas darbības gada pārskatā sniegto informāciju un pēc tam apmeklējot elektrostaciju klātienē (sk. ekonomikas ministra 2017. gada 30. oktobra ziņojumu "Par izvērtējuma rezultātiem, plānoto rīcību un nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos saistībā ar masu medijos izskanējušajām bažām, ka vairāki uzņēmumi varētu būt krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā iepirkumā". Pieejams: https://em.gov.lv/files/attachments/OIK_Zinojums_31.10.pdf). Nekas no iepriekš minētā nenodrošina tieši pašpatēriņa principa ievērošanas efektīvu, likumdevēja mērķim atbilstošu kontroli. Kontroles grupu īstenoto pārbaužu rezultātā ir atzīts, ka netiek veikta pietiekami precīza saražotās elektroenerģijas, siltumenerģijas un patērētā kurināmā uzskaite. Vienlaikus noteikumos nebija minētas konkrētas prasības uzskaites veikšanai, kas ļautu pārliecināties, ka elektrostacijās tiek ievērotas normatīvo aktu prasības, tāpēc bija nepieciešams pieņemt noteikumus Nr. 214 un noteikumus Nr. 215 (sk. noteikumu Nr. 214 anotāciju lietas materiālu 7. sēj. 92.-113. lp. un noteikumu Nr. 215 anotāciju lietas materiālu 13. sēj. 55.-76. lp.). Ekonomikas ministra ziņojumā arī norādīts, ka kontroles grupas iespējas konstatēt elektrostacijās potenciāli būtiskus pārkāpumus bija ļoti ierobežotas un tāpēc bija nepieciešams paredzēt saīsinātus termiņus vai noteikt, ka pārbaudes var tikt veiktas bez brīdinājuma. Tāpat arī trūka kontroles, kas ļautu pārbaudīt staciju atbilstību prasībām visos projekta īstenošanas posmos un neaprobežoties tikai ar gada pārskatos atspoguļoto faktu pareizības pārbaudi. Turklāt ziņojumā norādīts, ka kontroles grupas funkcija ir sistēmiski netipiska Ekonomikas ministrijas funkcija (sk. ekonomikas ministra 2017. gada 30. oktobra ziņojumu "Par izvērtējuma rezultātiem, plānoto rīcību un nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos saistībā ar masu medijos izskanējušajām bažām, ka vairāki uzņēmumi varētu būt krāpušies ar atļaujām elektroenerģijas ražošanai obligātajā iepirkumā". Pieejams: https://em.gov.lv/files/attachments/OIK_Zinojums_31.10.pdf). Arī noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 anotācijās norādīts, ka jaunā regulējuma mērķis ir veicināt valsts atbalsta, ko sedz visi elektroenerģijas galapatērētāji, efektīvāku izlietojumu un izmaksu prognozējamību. Pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās tiesiskais regulējums ierobežojis iespēju efektīvi kontrolēt elektrostaciju atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī nodrošināt izdarīto pārkāpumu operatīvu novēršanu vai atbilstošu sankciju piemērošanu. Vēl vairāk - kontroles sistēmas ieviešanai esot nepieciešams noteikt pārejas periodu, jo, lai kontrolētu pašpatēriņa principa ievērošanu, varētu būt nepieciešama pat elektrostaciju tehnoloģiska pielāgošana (sk. noteikumu Nr. 214 anotāciju lietas materiālu 7. sēj. 92.-113. lp. un noteikumu Nr. 215 anotāciju lietas materiālu 13. sēj. 55.-76. lp.). Tomēr Saeima uzsver, ka obligātā iepirkuma pamatprincips, proti: obligātā iepirkuma ietvaros ražotājs pārdod un publiskais tirgotājs iepērk tikai to elektroenerģijas daudzumu, kas palicis pāri pēc konkrētajā elektrostacijā saražotās elektroenerģijas izlietošanas tās pašas stacijas vajadzībām, esot bijis spēkā kopš obligātā iepirkuma iedibināšanas pirmsākumiem, tostarp laikā kopš obligātā iepirkuma reglamentēšanas Enerģētikas likumā un Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšanas. Līdz ar to visām obligātā iepirkuma tiesību īstenošanā iesaistītajām iestādēm un personām esot bijis pienākums savas kompetences ietvaros nodrošināt obligātā iepirkuma tiesību izmantošanu atbilstoši likumdevēja gribai (sk. Saeimas viedokli lietas materiālu 6. sēj. 19.-26. lp.). Taču izskatāmās lietas materiāli liecina par to, ka līdz pat apstrīdēto normu pieņemšanai Ministru kabinets nebija izpildījis likumdevēja pilnvarojumu attiecībā uz efektīvu pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles noregulējumu. Situācijā, kad pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles sistēma tika izveidota tikai ar apstrīdēto normu pieņemšanu, Ministru kabinets ir atlicis to īstenošanas uzsākšanu par vairāk nekā gadu. Sprieduma 14. punkts bez izvērtējuma un analīzes par kontroles mehānismu ieviešanai nepieciešamo laikposmu aprobežojas ar secinājumu, ka papildu kontroles mehānismu ieviešanai noteiktais pārejas periods nav nesamērīgi īss vai pārmēru ilgs. Tomēr, ja, kā secināts Spriedumā, šie esot papildu kontroles mehānismi un pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles sistēma pastāvējusi jau iepriekš, tad cik gan laikietilpīga varētu būt principiālās elektriskā pieslēguma shēmas sagatavošana un kāpēc būtu nepieciešama, piemēram, pat elektrostaciju tehnoloģiska pielāgošana? Tādējādi nevaram piekrist Sprieduma 14. punktā secinātajam, ka Ministru kabinets varēja noteikt pārejas periodu tādā situācijā, kad tas ilgstoši nebija izpildījis likumdevēja gribu. Līdz ar to apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, nav izdotas savlaicīgi, lai pilnā apjomā īstenotu likumdevēja gribu un pilnvarojuma mērķi, tādējādi pārejas periods ir noteikts ultra vires un neatbilst Satversmes 64. pantam.