5. Article

Piekrītam Sprieduma 15.3. punktā secinātajam, ka Ministru kabinets ar apstrīdētajām normām, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, atbilstoši valsts ilgtspējas principam ir samazinājis valsts atbalsta maksājumus. Tomēr nepiekrītam, ka pārkompensācijas aprēķins jāsaista ar 2007. gada 1. jūliju, kad Latvijā uzsākta elektroenerģijas tirgus liberalizācija. Var piekrist Sprieduma 15.2. punktā secinātajam, ka likumdevējs Enerģētikas likuma 3. panta 4. punktā par vienu no šā likuma mērķiem ir noteicis ekonomiski pamatotas konkurences veicināšanu un šāda prasība ir aplūkojama citstarp kopsakarā ar prasībām, kas noteiktas Līgumā par Eiropas Savienības darbību. Tomēr jāņem vērā arī Enerģētikas likuma 3. panta 1. punktā noteiktais likuma mērķis, proti, nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām, dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības prasības. Saeima savā viedoklī norādījusi arī uz Elektroenerģijas tirgus likuma mērķi nodrošināt, ka elektroenerģija lietotājiem ir pieejama par pamatotām cenām. Valsts atbalsts tiek piešķirts sabiedrības interesēs, lai veicinātu kāda noteikta sabiedrībai svarīga mērķa sasniegšanu vai intereses īstenošanu, tādēļ iepriekš minētajam mērķim nebūtu atbilstoša tāda cena, kurā iekļautā obligātā iepirkuma komponente nodrošina ražotājam nepamatoti lielus ienākumus vai citu labumu (sk. Saeimas viedokli lietas materiālu 6. sēj. 19.-26. lp.). Līdz ar to likumdevēja noteiktais likuma mērķis nesaista pamatotas cenas prasību tikai ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Regulators savā viedoklī pauž uzskatu, ka noteikumi Nr. 221 un noteikumi Nr. 262 to pašreizējā redakcijā pieļauj tādu iespēju, ka elektroenerģijas ražotāji, kas atbalstu saņēmuši pirms 2007. gada 1. jūlija, visā atbalsta periodā kopumā saņem pārmērīgu atbalstu, kas vairs neatbilst Elektroenerģijas tirgus likuma 28., 28.1, 29. un 30. panta mērķim un var radīt nesamērīgu slogu elektroenerģijas lietotājiem. Pārkompensācijas aprēķinā netiekot ņemts vērā atbalsts, ko virkne elektroenerģijas ražotāju saņēma, pamatojoties uz Enerģētikas likuma 40. pantu, kurš bija spēkā līdz Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās dienai un kura normas tika piemērotas vēl pēc Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās. Līdz ar to esot jāņem vērā visu konkrētai elektrostacijai sniegto atbalstu, kas piešķirts gan uz Elektroenerģijas tirgus likuma, gan Enerģētikas likuma pamata, un jāvērtē elektrostaciju visā tās darbības laikā (sk. regulatora viedokli lietas materiālu 6. sēj. 26.-31. lp.). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pārkompensācijas formula paredz izdevumos iekļaut visus komersanta vēsturiskā perioda izdevumus, bet ieņēmumos - tikai to atbalstu, kas saistīts ar sākotnējām investīcijām. Tāda aprēķina kārtība prima facie neatbilst pamatotas cenas jēdzienam, tomēr Spriedumā šis jautājums nav analizēts. Tāpat Saeima savā viedoklī atzīst: lai nodrošinātu likumdevēja izvirzītā mērķa īstenošanu attiecībā uz vēsturiskajiem periodiem, papildus jau izstrādātajam pārkompensācijas izlīdzināšanas mehānismam varētu būt nepieciešams izstrādāt tādu mehānismu, kurā būtu ņemts vērā viss attiecīgajam elektroenerģijas ražotājam sniegtais valsts atbalsts (sk. Saeimas viedokli lietas materiālu 6. sēj. 19.-26. lp.). Tādējādi likumdevējs atzīst, ka Ministru kabinetam dotais pilnvarojums nav līdz galam izpildīts, likumdevēja noteiktais mērķis nav sasniegts. Sprieduma 16. punktā norādīts: ja Saeima uzskata, ka nepieciešams noteikt citādu pārkompensācijas aprēķinu, tad Saeima ir tiesīga pati par to lemt. Piekrītam, ka Saeima var lemt par konkrēta pārkompensācijas aprēķina noteikšanu. Tomēr turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ nevaram piekrist tam, ka Saeimai būtu par pārkompensācijas novēršanas mehānisma noteikšanu jālemj atkārtoti - pēc tam, kad tā jau ir pilnvarojusi Ministru kabinetu izstrādāt valsts ilgtspējas principam atbilstošu pārkompensācijas novēršanas mehānisma tiesisko regulējumu. Latvijas pamatnorma ir demokrātiska tiesiska valsts. Tas nozīmē, ka līdzās prasībai pēc demokrātijas, kur vara pieder tautai un lēmumi tiek pieņemti uz demokrātiska vairākuma pamata, pastāv prasība pēc tiesiskuma, kura aizsardzībā Satversmes tiesai ir centrāla loma. Tieši konstitucionālās kontroles mērķis ir ierobežot likumdevēju izmantot vairākuma varu pret mazākumu un personu pamattiesībām, un tādējādi novērst varas asimetriju starp valsti un indivīdu (sal.: Lustig D., Weiler J. H. H. Judicial Review in the Contemporary World-Retrospective and Prospective. International Journal of Constitutional Law, Vol. 16, Issue 2, 2018). Tāpēc nevaram piekrist Sprieduma 16. punktā secinātajam un izskatāmās lietas apstākļos atbildības pārnešanai uz Saeimu, norādot, ka Saeima pati var lemt par citādu pārkompensācijas aprēķinu, ja to uzskata par nepieciešamu. Tieši Satversmes tiesas uzdevums ir aizsargāt tiesiskumu; šīs lietas ietvaros, proti, situācijā, kad likumdevēja un izpildvaras rīcības rezultātā obligātā iepirkuma komponentes sakarā suverēna uzticība valstij un tiesībām jau ilgstoši tiek negatīvi ietekmēta, izvērtēt to, vai pilnvarojums, ko Saeima piešķīrusi Ministru kabinetam, ir izpildīts pienācīgā apjomā un atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. No Satversmes ievada pirmās rindkopas izriet, ka Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai citstarp nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Tas nozīmē, ka valsts ir ilgstošs un pastāvīgs sabiedrības veidojums. Tā ir vajadzīga, lai nācija visefektīvāk varētu pašnoteikties, pati pārvaldīt sevi un veidot savu nākotni (sk.: Levits E. Valstsgriba. Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 833. lpp.). Tas nozīmē, ka arī valsts darbībai jābūt vērstai uz ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Proti, jebkurai valsts darbībai, citstarp arī tiesiskā regulējuma izstrādei, jābūt balstītai uz valstsgribu - nācijas kolektīvo gribu dibināt, uzturēt un attīstīt savu valsti (sk.: Levits E. Valstsgriba. Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 829., 834. lpp.). Sprieduma 12. punktā, atsaucoties uz Satversmes tiesas līdzšinējo judikatūru, pamatoti norādīts, ka ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi. Tomēr jebkura rakstītā tiesību norma, arī Elektroenerģijas tirgus likumā ietvertais pilnvarojums Ministru kabinetam, ir iztulkojama, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, tostarp valsts ilgtspējas principu, ciktāl šis princips ir piemērojams attiecībā uz konkrētās rakstītās tiesību normas regulēšanas priekšmetu. No valsts ilgtspējas principa izriet, ka valsts finanšu līdzekļiem vai valsts noteiktiem sabiedrības finanšu līdzekļiem, tostarp tiem, kas tiek izmantoti valsts atbalsta sniegšanai, jātiek pamatoti izlietotiem valsts izvirzīto mērķu sasniegšanai. Arī vērtējot no ekonomiskās perspektīvas, tiesiskajam regulējumam demokrātiskā tiesiskā valstī ir jābūt tādam, lai saprātīgi indivīdi būtu ieinteresēti to ievērot [sal.: Van den Hauwe L. Public Choice, Constitutional Political Economy and Law and Economics. In: Bouckaert B., De Geest G. (Eds.) Encyclopedia of Law and Economics, Volume I. The History and Methodology of Law and Economics. Cheltenham: Elgar, 2000, p. 607]. Valsts vai sabiedrības finanšu līdzekļu izlietošana ekonomiski nepamatotā veidā var būtiski apgrūtināt vai pat apdraudēt valstsgribas faktisko īstenošanu un valsts uzturēšanu un attīstīšanu. Tas ir tiešā veidā saistīts arī ar suverēna uzticēšanos valstij un tiesībām. Prasība pārkompensācijas aprēķinā ņemt vērā visu attiecīgajam elektroenerģijas ražotājam sniegto valsts atbalstu atbilstoši valsts ilgtspējas principam jau līdz šim ietilpa Elektroenerģijas tirgus likumā Ministru kabinetam noteiktajā pilnvarojumā, jo tā bija vērsta uz valsts un sabiedrības finanšu līdzekļu pamatota izlietojuma nodrošināšanu. Situācija, kurā papildus jau izstrādātajam pārkompensācijas izlīdzināšanas mehānismam, kā to norāda pats likumdevējs, varētu būt nepieciešams izstrādāt tādu mehānismu, kurā būtu ņemts vērā viss attiecīgajam elektroenerģijas ražotājam sniegtais valsts atbalsts, liecina, ka ne visos gadījumos saskaņā ar pārkompensācijas novēršanas mehānismu valsts un sabiedrības finanšu līdzekļi tiek izmaksāti pamatoti un atbilstoši valsts ilgtspējas principam. Līdz ar to apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, neatbilst likumdevēja gribai un pilnvarojuma mērķim novērst pārkompensāciju ņemot vērā visu konkrētam elektroenerģijas ražotājam sniegto valsts atbalstu, ir izdotas ultra vires un tādējādi neatbilst Satversmes 64. pantam. Daiga Rezevska Artūrs Kučs Rīgā 2019. gada 2. maijā