10. Article

Apcietinājums ir personas brīvības atņemšana, ko ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu vai tiesas nolēmumu var piemērot aizdomās turētajam vai apsūdzētajam pirms galīgā nolēmuma spēkā stāšanās konkrētajā kriminālprocesā, ja kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt, ka persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildīšanas (sk. Kriminālprocesa likuma 271. panta pirmo daļu un 272. panta pirmo daļu). Kriminālprocesa likums nosaka papildu gadījumus, kad apcietinājumu var piemērot personai, kura tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, un paredz, ka apcietinājumu var piemērot personai, kura tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par pārbaudes laikā izdarītu tīšu noziegumu, kā arī paredz, ka pamats apcietinājumam var būt tiesas spriedums par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, par kuru piespriests brīvības atņemšanas sods (sk. Kriminālprocesa likuma 272. panta otro, trešo un ceturto daļu). Minētais likums paredz arī īpašus nosacījumus apcietinājuma piemērošanai nepilngadīgajiem, grūtniecēm un sievietēm pēcdzemdību periodā (sk. Kriminālprocesa likuma 273. pantu). Apcietinājuma piemērošana ļauj personu turēt izmeklēšanas cietumā vai speciāli aprīkotās policijas telpās (sk. Kriminālprocesa likuma 271. panta otro daļu). Personu var turēt apcietinājumā tikai tik ilgi, cik nepieciešams kriminālprocesa normālas norises nodrošināšanai, bet ne ilgāk, kā par lēmumā par šī personas atzīšanu par aizdomās turēto vai saukšanu pie kriminālatbildības norādīto noziedzīgo nodarījumu pieļauj Kriminālprocesa likums (sk. Kriminālprocesa likuma 277.-279. pantu), un ne ilgāk par maksimālo brīvības atņemšanas termiņu, ko tiesa var piespriest par noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā persona ir apsūdzēta, vai par brīvības atņemšanas termiņu, kuru tiesa ar notiesājošu spriedumu ir piespriedusi (sk. Kriminālprocesa likuma 277. panta desmito daļu). Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 5. punkts ļauj apcietinātajam sazināties ar personām ārpus izmeklēšanas cietuma sarakstoties, bet 11. punkts ļauj saņemt sūtījumus un pienesumus. Saskaņā ar apstrīdēto normu izmeklēšanas cietuma darbinieki kontrolē apcietinātās personas privāto saraksti un, ja nepieciešams, to aiztur, paskaidrojot apcietinātajai personai aizturēšanas iemeslu. Apstrīdētajā normā lietots jēdziens "sarakste", kas apzīmē visu veidu korespondenci (vēstuļu korespondence, pasta pakas u. tml.), kuru sūta apcietinātā persona vai kuras adresāts ir apcietinātā persona. Turklāt apstrīdētajā normā ir lietots jēdziens "kontrolē", kas apzīmē visus korespondences kontroles veidus, tostarp sarakstes pārtveršanu, atvēršanu, caurskatīšanu, lasīšanu vai cenzēšanu. Ieslodzījuma vietu pārvalde sniegusi Satversmes tiesai informāciju, ka korespondences kontrole notiek pastāvīgi, visu apcietinājuma laiku un attiecībā uz visiem apcietinātajiem. Kontrole tiekot veikta saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likumu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes iekšējiem noteikumiem. Atbilstoši šo noteikumu 7. punktam ieslodzījuma vietas par dokumentu apriti atbildīgā amatpersona vai darbinieks nododot cenzoram ieslodzītajai personai adresēto korespondenci ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc korespondences saņemšanas dienas. Savukārt šo noteikumu 11. punkts noteic, ka korespondences pārbaudes gaitā cenzors pārbauda aploksni un tās saturu. Šo noteikumu 17. punkts savukārt paredz, ka aizturēto korespondenci cenzors glabā vienu gadu. Pēc minētā termiņa beigām aizturēto korespondenci iznīcina. Atbilstoši noteikumu 18. punktam korespondenci, kas satur operatīvi nozīmīgu informāciju, nodod ieslodzījuma vietas par drošību atbildīgajai daļai. Gan Satversmes tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau iepriekš secinājusi, ka korespondences kontrole, tās atvēršana un satura pārbaude ierobežo personas tiesības uz korespondences neaizskaramību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 10. un 11. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā "Kornakovs pret Latviju", iesniegums Nr. 61005/00, 158. punktu). Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pienākums atvērt un pārbaudīt apcietinātās personas privāto korespondenci, kā arī tiesības noteiktos gadījumos aizturēt apcietinātās personas privāto korespondenci rada šai personai Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Apstrīdētā norma ierobežo apcietinātajām personām Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības, proti, tiesības uz korespondences neaizskaramību.