11. Article

Tiesības uz korespondences neaizskaramību var ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs. Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Apcietināto personu korespondences kontrole tika paredzēta jau Ministru kabineta 2006. gada 11. aprīļa noteikumos Nr. 288 "Apcietinājumā turēšanas kārtības likums", kas tika izdoti tobrīd spēkā bijušā Satversmes 81. panta kārtībā. No Saeimas likumdošanas datubāzē pieejamās informācijas izriet, ka Ministru kabinets šos noteikumus 2006. gada 18. aprīlī kā likumprojektu iesniedza izskatīšanai Saeimā. Šie Ministru kabineta noteikumi kā likumprojekts atbilstoši Saeimas kārtības rullim tika izskatīts Saeimā trijos lasījumos un pieņemts trešajā lasījumā 2006. gada 22. jūnijā. Apcietinājumā turēšanas kārtības likums tā sākotnējā redakcijā 2006. gada 4. jūlijā tika izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Šis likums līdz ar tajā ietverto apstrīdēto normu stājās spēkā 2006. gada 18. jūlijā. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Taču starp lietas dalībniekiem un pieaicinātajām personām nav vienprātības par to, vai apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta. Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma nav noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo tā nav pietiekami precīza un nenodrošina pietiekamu aizsardzību pret iestādes patvaļu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma ir skaidra un precīza no tāda viedokļa, ka no šīs normas nepārprotami izriet un līdz ar to jebkurš apcietinātais var saprast, ka kontrolei var tikt pakļauta pilnīgi visa viņa privātā korespondence un iestāde ir tiesīga izmantot visus iespējamos kontroles līdzekļus, tostarp iestādes amatpersonas ir tiesīgas lasīt visas privātās vēstules, taču šajā normā neesot skaidri formulēti tās piemērošanas kritēriji. Savukārt Tieslietu ministrija norāda, ka likums paredzējis arī izņēmuma gadījumus, proti, adresātus, kuriem sūtītā vai no kuriem saņemtā korespondence neesot tikusi kontrolēta. Tātad apstrīdētā norma neesot paredzējusi automātisku apcietināto personu korespondences kontroli un neesot tikusi attiecināta uz visu apcietinātās personas korespondenci. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir pietiekami skaidra, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.