13. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka personas tiesības, kas ietvertas citstarp Satversmes 96. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir aizsargāt tādas konstitucionālās vērtības kā citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošība. Arī Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šādam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Tieslietu ministrija uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma mērķis ir kriminālprocesuālo interešu aizsardzība, vienlaikus nodrošinot izmeklēšanas cietumos tiesisku vidi. Līdz ar to arī Tieslietu ministrija piekrīt, ka šim pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Tiesībsargs norāda, ka šā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības aizsardzība. Proti, kontrole tiekot veikta, lai novērstu citu noziedzīgu nodarījumu plānošanu un nekavētu krimināllietas izmeklēšanu. Satversmes tiesa atzinusi, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība - ir konstatējams gadījumos, kad tiesiskais regulējums aizsargā citas personas no individuāliem šo personu tiesību aizskārumiem (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-09-0103 13. punktu). Savukārt sabiedrības drošības aizsardzība kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par pieļaujamu galvenokārt tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi par valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumiem. Šādā gadījumā jākonstatē objektīvi pastāvoša vai potenciāli iespējama saikne starp konkrēta tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai mazināšanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12.2. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka ieslodzījuma vietā esošo personu korespondences kontrole ir pamatota ar kārtības un drošības apsvērumiem, turklāt ar šīs kontroles palīdzību tiek gādāts arī par sabiedrības drošību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 15.2. punktu). Satversmes tiesa piekrīt tam, ka apcietināto personu korespondences neaizskaramības ierobežojums noteikts sabiedrības interesēs, lai novērstu kārtības un drošības apdraudējumus, kā arī nodrošinātu netraucētu kriminālprocesa norisi. Netraucēta kriminālprocesa norise citstarp aizsargā cietušo personu tiesības uz taisnīgu kriminālprocesa norisi, kā arī liecinieku tiesības un pienākumu sniegt patiesu liecību. Šīs aizsargājamās tiesības un intereses ir savstarpēji saistītas un daļēji pārklājas, tāpēc nav aplūkojamas atrauti cita no citas. Tādējādi ar apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu tiek aizsargāta gan sabiedrības drošība, gan citu cilvēku tiesības. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam tiesību uz korespondences neaizskaramību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība.