16. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu). Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka leģitīmos mērķus iespējams sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais regulējums, kas paredzētu korespondences kontroli ierobežojošus nosacījumus, konkrētāk identificējot gadījumus, kad vispār kontrole ir veicama, nosakot tās ilgumu un, iespējams, paredzot arī dažādus, atšķirīgām situācijām piemērotus kontroles veidus. Tas, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, nodrošinātu arī efektīvāku iestādes resursu izmantošanu, ļaujot tos koncentrēt gadījumiem, kad tiešām pastāv paaugstināts risks, ka var tikt apdraudēta sabiedrības drošība vai tikt aizskartas citu cilvēku tiesības. Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka neesot strīda par lietas būtību. Saeima neapstrīdot Pieteikuma iesniedzējas secinājumu, ka apstrīdētā norma pieļauj apcietinātās personas korespondences kontroli, kas atsevišķos gadījumos var nepamatoti ierobežot personai Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības. Tieslietu ministrija norāda, ka Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā paredzētā satikšanās kārtība nodrošinājusi apcietinātajiem un viņu apmeklētājiem iespēju saglabāt un stiprināt savstarpējās attiecības pēc iespējas normālākos apstākļos. Apstrīdētās normas darbības laikā neesot bijis saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem apcietināto personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, bet leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, turklāt neuzliekot valstij nesamērīgu vai pat neizturamu slogu. Savukārt tiesībsargs norāda, ka apcietinājums pats par sevi neattaisno apcietinātās personas sarakstes vispārēju kontroli izmeklēšanas cietumā un ka būtu nepieciešams pēc iespējas individuāls izvērtējums attiecībā uz katra konkrēta apcietinātā korespondences kontroles apjomu. Kā vienu no alternatīviem šā jautājuma risināšanas veidiem tiesībsargs iesaka individuālu un laikā ierobežotu apcietinātās personas sarakstes kontroli. Proti, atbildīgajām amatpersonām vajadzētu individuāli izvērtēt, vai konkrēto vēstuli nepieciešams pārbaudīt, vizuāli apskatot vai arī izlasot. Būtu nosakāms laika posms, kādā veicama kontrole, un arī tas, cik ilgi pieļaujams vēstuli aizturēt. Tāpat būtu iespējams paredzēt, ka pastiprināta kontrole ir pieļaujama noteiktu laika posmu pēc personas apcietināšanas, jo tieši apcietinājuma sākotnējā posmā ir augstāks risks, ka apcietinātais var sarakstīties ar personām, kuras kaut kādā veidā ir saistītas ar noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, vai ka šī sarakste ir saistīta ar vēlmi izvairīties no saviem kriminālprocesuālajiem pienākumiem. Apstrīdētā norma iekļauta likuma nodaļā un pantā, kas regulē režīma nodrošināšanai izmeklēšanas cietumā veicamos drošības pasākumus. Satversmes tiesa norāda, ka apcietināto personu tiesībām uz korespondences neaizskaramību var noteikt tādus ierobežojumus, kādus prasa: 1) apcietinājuma mērķis; 2) izmeklēšanas cietuma kārtība un drošība. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 241. panta otro daļu drošības līdzekli kā procesuālo piespiedu līdzekli piemēro aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs pirmstiesas kriminālprocesu vai tiesu vai izvairīsies no šā procesa vai tiesas. Saskaņā ar šā likuma 244. panta pirmo un otro daļu procesa virzītājs izvēlas tādu procesuālo piespiedu līdzekli, kas pēc iespējas mazāk aizskar personas pamattiesības un ir samērīgs. Izvēloties drošības līdzekli, procesa virzītājs ņem vērā noziedzīga nodarījuma raksturu un kaitīgumu, aizdomās turētā vai apsūdzētā personību, viņa ģimenes stāvokli, veselību un citus apstākļus. Drošības līdzeklis - apcietinājums - ir procesuāls piespiedu līdzeklis un tiek uzskatīts par bargāko un tiesības visvairāk ierobežojošo drošības līdzekli. Kā jau secināts iepriekš, apcietinājums pamatā tiek piemērots tādos gadījumos, kad kriminālprocesā iegūtās ziņas par faktiem rada pamatotas aizdomas, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, par kuru likums paredz brīvības atņemšanas sodu, un cita drošības līdzekļa piemērošana nevar nodrošināt to, ka persona neizdarīs jaunu noziedzīgu nodarījumu, netraucēs vai neizvairīsies no pirmstiesas kriminālprocesa, tiesas vai sprieduma izpildes. Satversmes tiesa secina, ka apcietinājuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības un atsevišķu personu drošību - lai netiktu izdarīts jauns noziegums un netiktu pieļauts tas, ka persona, kura tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas kriminālprocesa gaitā, - un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un objektīva nolēmuma pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības. Savukārt izmeklēšanas cietumiem, izpildot apcietinājumu, papildus ir jānodrošina arī tiesiska un droša cietuma vide, nepieļaujot pārkāpumus un citas nekārtības. Tādējādi apcietinājuma piemērošana personai ir nesaraujami saistīta ar dažādiem personas tiesību ierobežojumiem, tostarp privātās dzīves ierobežojumiem, kas izriet no apcietinājuma būtības un ir neatņemama tā iezīme. Arī Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra rekomendācijas Rec(2006)2 par Eiropas cietumu noteikumiem 24.1. punkts paredz, ka ieslodzītajām personām jāļauj satikties ar ģimenes locekļiem un citām personām, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un sazināties ar šīm personām, cik bieži vien tas iespējams, sarakstoties un izmantojot citus saziņas veidus. Savukārt minēto noteikumu 24.2. punkts paredz iespējamās šāda valsts pienākuma izpildes robežas, nosakot, ka sazināšanos un apmeklējumus var pakļaut zināmiem nosacījumiem un uzraudzībai, kas nepieciešama, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā, nodrošinātu ieslodzījuma vietā kārtību, drošību un aizsardzību, novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus. Turklāt jāņem vērā, ka ierobežojumiem jābūt tādiem, lai kontaktēšanās tiktu pieļauta vismaz minimālā apmērā. Satversmes tiesa norāda, ka apcietinātās personas saziņas kontrole nevar sniegties tālāk par nepieciešamību nodrošināt izmeklēšanas cietumā kārtību un drošību, kā arī tālāk par apcietinājuma mērķi, kas izriet no attiecīgā apcietinājuma pamata. Tādējādi korespondences kontrole var tikt veikta vienīgi ar mērķi nodrošināt noteiktajai kārtībai atbilstošu apcietinājuma norisi, tostarp novērst aizliegtu vielu un priekšmetu nonākšanu apcietinātās personas rīcībā, un nodrošināt apcietinājuma mērķu sasniegšanu, tostarp novērst bēgšanu un pierādījumu pazušanu, liecinieku ietekmēšanu. Korespondences kontrole ir šādu risku novēršanas instruments. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau atzinusi, ka tāda privātās dzīves ierobežošana kā korespondences kontrole nedrīkstētu būt automātiska. Sistemātiska un nepamatota sarakstes kontrole ir pretrunā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 24. februāra sprieduma lietā "Jankauskas v. Lithuania", iesniegums Nr. 59304/00, 22. punktu un 2008. gada 22. maija sprieduma lietā "Petrov v. Bulgaria", iesniegums Nr. 15197/02, 44. punktu). Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka gadījumos, kad tiek ierobežota ieslodzījuma vietā esošo personu korespondences brīvība, ir ļoti būtiski norādīt iejaukšanās iemeslus, lai persona un/vai tās padomdevēji varētu pārliecināties par to, ka likums ir pareizi piemērots un attiecībā uz konkrēto personu pieņemtie lēmumi nav nepamatoti vai patvaļīgi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā "Onoufriou v. Cyprus", iesniegums Nr. 24407/04, 113. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība - var sasniegt ar tādu korespondences kontroli, atbilstoši kurai atbildīgā amatpersona veic individuālu apstākļu izvērtējumu un apcietinātā korespondenci pārbauda, to atverot, izlasot vai aizturot, tad, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu risku, ka var tikt aizskartas citu cilvēku tiesības vai apdraudēta sabiedrības drošība. Pārbaudes intensitāte un veids var būt atkarīgs no dažādiem apstākļiem, tostarp no atrašanās apcietinājumā ilguma un apcietinātās personas uzvedības ieslodzījuma vietā. Tātad apcietinātās personas korespondenci var pārbaudīt, tostarp atvērt, izlasīt vai aizturēt, tādā gadījumā, ja atbildīgajai amatpersonai ir pamats veikt šādu pārbaudi un konkrētais kontroles veids ir izraudzīts tādēļ, lai novērstu kādu no iepriekš minētajiem riskiem. Savukārt persona varētu atbilstoši Administratīvā procesa likumam pārsūdzēt faktisko rīcību - korespondences kontroli - un attiecīgi tiesa varētu pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā, ņemot vērā individuālos apstākļus, bija konstatējama nepieciešamība citu cilvēku tiesību aizskāruma vai sabiedrības drošības apdraudējuma novēršanai veikt apcietinātās personas korespondences kontroli. Citstarp tiesai šādā gadījumā būtu jāizvērtē, vai kontrole veikta tādā apmērā, kāds bija nepieciešams, lai novērstu kādu no iepriekš minētajiem riskiem. Satversmes tiesa nesaskata pamatu Tieslietu ministrijas apgalvojumam, ka valstij šāda kārtība būtu pārmērīgi apgrūtinoša. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka pastāv saudzējošāks apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis - korespondences kontrole tādā gadījumā, ja pēc individuāla apstākļu izvērtējuma ir konstatējama pamatota nepieciešamība veikt šādu kontroli, un tādā apmērā, lai novērstu citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējumu. Šāds līdzeklis ir uzskatāms par saudzējošāku līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē. To, vai administratīvās tiesas tiesvedībā esošajās lietās pārsūdzētās faktiskās rīcības gadījumā šādi apstākļi ir pastāvējuši un vai iestāde ir izvēlējusies samērīgāko sarakstes kontroles veidu, pārbauda administratīvā tiesa, izvērtējot konkrētās lietas apstākļus. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā paredz korespondences kontroli visā apcietinājuma laikā bez individuāla apstākļu izvērtējuma un citu cilvēku tiesību vai sabiedrības drošības apdraudējuma konstatēšanas, neatbilst Satversmes 96. pantam.