2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - norāda, ka tās izskatīšanā esošās administratīvās lietas Nr. A420286014 apstākļos Jelgavas cietuma administrācija, pamatojoties uz apstrīdēto normu, no 2012. gada 30. decembra līdz 2013. gada 30. decembrim veikusi pieteicēja vēstuļu kontroli, tās atverot. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo pieteicējam Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma paredz izmeklēšanas cietuma darbiniekiem pienākumu kontrolēt visu apcietinātā saraksti, kura nav adresēta valsts institūcijām, proti, privāto saraksti ar citām privātpersonām. Apstrīdētajā normā neesot konkretizēts kontroles veids, tāpat arī neesot ietverti ierobežojoši nosacījumi, proti, neesot noteikts, kādos gadījumos veicama kontrole vai cik ilga tā drīkst būt. Kontrole šīs normas izpratnē varot nozīmēt arī vēstuļu atvēršanu un izlasīšanu, jo no apstrīdētās normas otrā teikuma izrietot, ka izmeklēšanas cietuma darbiniekiem var būt zināms korespondences saturs. Apstrīdētās normas piemērošanas kritēriji esot noteikti tikai striktākajam korespondences neaizskaramības ierobežojuma veidam - vēstules aizturēšanai. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, Pieteikuma iesniedzēja secina, ka šāds ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Apstrīdētā norma neesot pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, un nenodrošinot pietiekamu aizsardzību pret tās patvaļīgu piemērošanu. Apstrīdētā norma neparedzot iestādei ierobežojumus un nosacījumus attiecībā uz to, kādos gadījumos, cik ilgi un kādā veidā veicama apcietinātās personas korespondences kontrole. Lai gan ir paredzēts izņēmums, proti, noteikts, ka kontrolei nav pakļauta sarakste ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 15. panta trešajā daļā minētajiem adresātiem, kā arī noteiktas vispārīgas vadlīnijas attiecībā uz visvairāk ierobežojošo kontroles veidu - korespondences aizturēšanu -, ar to vien esot par maz, lai varētu atzīt, ka apstrīdētā norma ir pietiekami skaidra un precīza, ciktāl tā regulē privātās sarakstes kontroli. Pieteikuma iesniedzēja norāda: pat ja uzskatītu, ka tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas tomēr neatbilstu Satversmei, jo apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam. Apstrīdētās normas radītā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība - varot sasniegt arī ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais regulējums, kas paredzētu korespondences kontroli ierobežojošus nosacījumus, konkrētāk identificējot gadījumus, kad kontrole vispār ir veicama, nosakot tās ilgumu un, iespējams, arī dažādus kontroles veidus. Ar to būtu nodrošināta arī efektīvāka iestādes resursu izmantošana, ļaujot tos koncentrēt gadījumiem, kad tiešām pastāv paaugstināts sabiedrības drošības apdraudējums vai risks, ka var tikt aizskartas citu cilvēku tiesības. Jebkurā gadījumā personas tiesību ierobežojums, kas izpaužas kā automātiska un tik plaša korespondences kontrole, krietni pārsniedzot sabiedrības gūto labumu. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, Pieteikuma iesniedzēja pauž uzskatu, ka apcietinātās personas korespondences brīvības ierobežošana nav attaisnojama pat ar risku, ka šī persona varētu ietekmēt izmeklēšanu.