4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam. Kontrolējot apcietināto personu korespondenci gan apstrīdētās normas darbības laikā pieļautajā veidā un apjomā, gan arī šobrīd spēkā esošās normas pieļautajā veidā un apjomā, izmeklēšanas cietuma administrācija varot savlaicīgi reaģēt un rīkoties, lai nepieļautu liecinieku ietekmēšanu krimināllietu ietvaros, liecību saskaņošanu, narkotisko vielu un aizliegto priekšmetu apriti, kā arī tādus gadījumus, kad apcietinātās personas izdara pašnāvību, bēg no ieslodzījuma vietas vai uzbrūk cietuma amatpersonām. Veicot apcietināto personu korespondences kontroli, cietuma administrācija varot pārliecināties par to, vai vēstules saturs tiešām ir paredzēts uz aploksnes norādītajam adresātam, nevis trešajai personai. Tāpat korespondences kontrole ļaujot precīzi fiksēt un uzskaitīt katra apcietinātā saņemto un nosūtīto vēstuļu apjomu un atsevišķos gadījumos iegūt arī kriminālprocesam vai operatīvajai darbībai nozīmīgu informāciju. Apstrīdētā norma esot izstrādāta un pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, kā arī tikusi izsludināta un bijusi publiski pieejama. Apstrīdētā norma bijusi arī pietiekami skaidri formulēta, lai apcietinātās personas izprastu tās saturu un piemērošanas sekas. Ja persona ir apcietināta, tad pastāvot pamatotas aizdomas par tās piedalīšanos noziedzīga nodarījuma izdarīšanā vai arī tā apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kā arī konstatēts risks, ka šī persona var traucēt kriminālprocesa norisi, mēģināt izvairīties no kriminālprocesa vai soda izpildes, turpināt noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un ietekmēt citas kriminālprocesā iesaistītas personas. Minētās aizdomas un riski esot saprotami nevis kā vispārīga rakstura pieņēmumi, bet kā uz faktiem balstīti secinājumi par personas iespējamo uzvedību gadījumā, ja tai netiks piemēroti drošības līdzekļi. Ņemot vērā minēto, esot secināms, ka apcietinājumu kā bargāko drošības līdzekli piemēro personām, kuras vairāk nekā visi citi aizdomās turētie varētu būt tendētas uz mēģinājumiem traucēt kriminālprocesa gaitu. Apcietinājuma mērķis esot garantēt sabiedrības un atsevišķu personu drošību - lai netiktu izdarīts jauns noziegums, kā arī netiktu pieļauta noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas nelikumīga iejaukšanās kriminālprocesa gaitā - un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti, objektīva nolēmuma pieņemšanu un vainīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības (taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums). Savukārt izmeklēšanas cietumiem, izpildot apcietinājumu, esot jānodrošina tajos tiesiska un droša vide. Tādējādi apstrīdētās normas mērķis esot kriminālprocesuālo interešu aizsardzība, vienlaikus nodrošinot izmeklēšanas cietumos tiesisku vidi. Proti, apstrīdētajai normai esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Apstrīdētajā normā noteiktā korespondences kontrole esot piemērota leģitīmo mērķu sasniegšanai, un ar attiecīgo regulējumu šie mērķi esot pilnā mērā sasniegti. Turklāt apstrīdētajā normā bijis ietverts racionāls un lietderības ziņā adekvāts tiesiskais risinājums leģitīmo mērķu sasniegšanai. Vērtējot Pieteikuma iesniedzējas piedāvāto alternatīvo līdzekli, esot nepieciešams noskaidrot, pirmkārt, vai šāda skrupuloza pieeja vispār ir iespējama un nepieciešama un, otrkārt, vai šāda detalizēta pieeja ir pretstatāma valsts objektīvajām iespējām nodrošināt tās turpmāku efektīvu funkcionēšanu, ņemot vērā arī izmeklēšanas cietumu amatpersonu tiesības un pieejamos resursus. Ja leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevarot uzskatīt, ka valstij būtu pienākums izraudzīties šādu līdzekli. Turklāt alternatīvu risinājumu izvēle bieži vien esot atzīstama par likumdevēja politisku izšķiršanos, kas nav vērtējama ar konstitucionālās kontroles līdzekļiem. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot vērtējams kopsakarā ar citām saziņas iespējām, kas apcietinātajām personām tika un arī šobrīd tiek nodrošinātas izmeklēšanas cietumos. Sarakste neesot vienīgā apcietināto personu iespēja sazināties ar ārpasauli. Saskaņā ar Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 13. panta pirmās daļas 6. punktu un 13.1 panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 2. janvārim, apcietinātajām personām bijušas nodrošinātas tiesības uz vismaz stundu ilgu tikšanos ar radiniekiem vai citām personām ne retāk kā reizi mēnesī. Šādas tikšanās notikušas bez izmeklēšanas cietuma administrācijas klātbūtnes. Tikai izņēmuma gadījumos izmeklēšanas cietuma priekšnieks, individuāli izvērtējot katru atsevišķo gadījumu un pamatojot savu izšķiršanos, varējis pieņemt lēmumu par tikšanās norisi izmeklēšanas cietuma administrācijas pārstāvja klātbūtnē, ja tas nepieciešams drošības apsvērumu vai kriminālprocesa interešu dēļ vai to lūdz apmeklētājs. Šāda satikšanās kārtība nodrošinājusi apcietinātajiem un apmeklētājiem iespēju saglabāt un stiprināt savstarpējās attiecības pēc iespējas normālākos apstākļos. Apstrīdētās normas darbības laikā neesot bijis saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem apcietināto personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, bet leģitīmos mērķus varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, turklāt neuzliekot valstij nesamērīgu un pat neizturamu slogu. Savukārt nelabvēlīgās sekas, kas apcietinātajām personām radās viņu pamattiesību ierobežojuma dēļ, neesot bijušas lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guvusi sabiedrība un valsts kopumā un ko nodrošinājis krimināltiesisko interešu taisnīgs noregulējums. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilstot samērīguma principam. Gramatiski tulkojot apstrīdēto normu, pirmšķietami esot konstatējams, ka tā automātiski ierobežoja apcietinātajām personām Satversmes 96. pantā noteiktās korespondences neaizskaramības tiesības. Taču likums paredzējis arī izņēmuma gadījumus, proti, adresātus, kuriem sūtītā un no kuriem saņemtā korespondence netika kontrolēta. Tādējādi apstrīdētā norma neesot paredzējusi automātisku apcietinātās personas sarakstes kontroli, jo neesot bijusi attiecināta uz visu personas saraksti. Interpretējot apstrīdēto normu kopsakarā ar citām tiesību normām un vadoties pēc normatīvā akta izdevēja gribas un normatīvā akta mērķa, neesot pamata uzskatīt, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu viennozīmīgi nosvēries par labu tikai valsts un sabiedrības interesēm un nepamatoti ierobežojis apcietināto personu tiesības uz korespondences neaizskaramību. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode ļauj apstrīdēto normu iztulkot atbilstoši Satversmes 96. pantam. Apstrīdētā norma bijusi spēkā ilgu laiku, un apcietinātās personas līdz šim neesot vērsušās tiesā saistībā ar pamattiesību aizskārumu, kas tām būtu radīts, piemērojot apstrīdēto normu, tāpēc apstrīdētās normas atzīšanai par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē varētu būt nelabvēlīga ietekme uz tiesību sistēmu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbību. Tieslietu ministrija sniegusi arī tādu informāciju, ka kopš Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma pieņemšanas grozījumi šā likuma 28. panta otrajā daļā izdarīti divas reizes. Pirmoreiz ieviesti redakcionāli precizējumi, savukārt ar 2017. gada 7. decembra likumu "Grozījumi Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā", kas stājās spēkā 2018. gada 3. janvārī, tikusi pilnveidota apcietināto personu korespondences kontroles kārtība. Tiesībsargs 2015. gadā esot aktualizējis jautājumu par normatīvajos aktos noteiktās ieslodzīto personu korespondences kontroles atbilstību cilvēktiesību prasībām. Tāpēc ministrija izstrādājusi priekšlikumus grozījumiem apstrīdētajā normā un tos iesniegusi Saeimā likumprojektam "Grozījumi Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā". Priekšlikumi esot atbalstīti otrajā lasījumā. Pēc 2017. gada 7. decembra grozījumiem Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā vairs neesot paredzēta automātiska apcietināto personu vēstuļu lasīšana. Spēkā esošā attiecīgās normas redakcija skaidri paredzot, ka šāda korespondence nav lasāma, ja vien izmeklēšanas cietuma amatpersonai nerodas pamatotas aizdomas, ka sarakstes saturs var apdraudēt ieslodzījuma vietas un sabiedrības drošību, krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, citu personu tiesības vai var veicināt noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tas, vai attiecīgais kontroles veids ir piemērotākais attiecībā uz konkrētu apcietināto personu, esot atkarīgs no šīs personas situācijas un atbildīgās amatpersonas rīcības pamatojuma, piemērojot Apcietinājumā turēšanas kārtības likuma 28. pantu.