42. Article — vēlāk tika vairākkārt grozīts, tomēr likumdevējs

joprojām ir saglabājis tādu regulējumu, ka pašvaldība pieņem individuālus aktus, nevis nosaka teritorijas, kurās drīkst vai nedrīkst organizēt azartspēles. Tātad saskaņā ar Azartspēļu likuma normām pašvaldības nav tiesīgas regulēt jautājumu par azartspēļu organizēšanu ar normatīvo aktu, kurā būtu noteikta vispārēja atļauja vai aizliegums azartspēļu organizēšanai. Tādējādi secināms, ka, lai gan pašvaldībām piemīt plaša rīcības brīvība teritorijas plānojuma jomā, Azartspēļu likuma regulējums ierobežo šo rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu jomu. Tādēļ no teritorijas plānošanas viedokļa Azartspēļu likuma regulējums par pašvaldību kompetenci azartspēļu organizēšanas kontroles jomā ir uzskatāms par speciālo regulējumu, kas neļauj pašvaldībām regulēt azartspēļu organizēšanu tās teritorijā ar saistošiem noteikumiem, tai skaitā ar teritorijas plānojumu. Arī Saeima savā viedoklī norāda, ka pašvaldībai piešķirtais deleģējums nevar tikt interpretēts tik plaši, ka no Vēsturiskā centra likuma izrietētu pašvaldības tiesības regulēt visus aspektus, kas varētu ietekmēt iedzīvotāju uzturēšanos Rīgas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Saeima arī uzsver, ka pašvaldībai ir dota plaša rīcības brīvība attiecībā uz pamatojumu azartspēļu organizēšanas atļaušanai vai liegšanai katrā konkrētajā gadījumā, tomēr likumdevējs ir izšķīries par attiecīgā lēmuma formu, proti, noteicis, ka tam jābūt motivētam lēmumam, kas pārsūdzams tiesā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 62.-67. lp.). Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatām, ka no tiesiskā regulējuma neizriet pilnvarojums pašvaldībai ar teritorijas plānojumu noteikt aizliegumu azartspēļu organizēšanai attiecīgajā teritorijā. 5. Nevaram piekrist secinājumam, kas ietverts Sprieduma 18.5. punktā: ja jau pašvaldībai ir piešķirtas tiesības ar individuāliem lēmumiem liegt azartspēļu organizēšanas vietu ierīkošanu savā teritorijā, tad vēl jo vairāk pašvaldībai ir tiesības tās teritorijas plānojumā noteikt attiecīgus teritorijas izmantošanas aprobežojumus saskaņā ar teritorijas plānošanas tiesisko regulējumu. Individuālie un normatīvie tiesību akti ir būtiski atšķirīgi, tāpat arī būtiski atšķiras to kontroles mehānisms, uz kuru norādīts Spriedumā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesības drīkst ierobežot vienīgi ar likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Nav pieļaujama pamattiesību ierobežojuma noteikšana bez skaidra likumdevēja pilnvarojuma (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 15.2. punktu). Tas vien, ka likumdevējs piešķīris pašvaldībai tiesības izdot tādus individuālus aktus kā atļaujas, pats par sevi neļauj izsecināt arī pašvaldības tiesības to pašu jautājumu regulēt ar saistošajiem noteikumiem, piemēram, teritorijas plānojumu, īpaši situācijās, kad Saeima ir apspriedusi iespēju šādas tiesības deleģēt pašvaldībām, bet ar balsojumu to noraidījusi. Šajā gadījumā nevar uzskatīt, ka pašvaldībai būtu pilnvarojums izdot normatīvos tiesību aktus azartspēļu organizēšanas jautājumos. Turklāt attiecīgi formulētā Satversmes tiesas atziņa, kas ietverta Sprieduma 18.5. punktā, varētu dot pamatu secinājumam, ka visos gadījumos, kad pašvaldībām likumā ir noteiktas tiesības katrā konkrētajā gadījumā pieņemt individuālus administratīvos aktus, tām vienlaikus ir tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu ar saistošajiem noteikumiem. Šāda izpratne par pašvaldību tiesībām citstarp teritorijas plānošanas jomā padara par praktiski neiespējamu to, ka likumdevējs nosaka pašvaldībām pilnvarojumu ar šaurāku tvērumu, ik reizi neparedzot likumā tiešu aizliegumu pieņemt saistošos noteikumus attiecīgajā jomā. Uzskatām, ka atbilstoši likuma virsvadības principam no likumā skaidri noteiktajām pašvaldības tiesībām pieņemt individuālus administratīvos aktus nevar tikt atvasinātas daudz plašākas, likumdevēja neparedzētas un turklāt likumdošanas procesā noraidītas pašvaldību tiesības regulēt attiecīgo jomu ar saistošajiem noteikumiem. 6. Sprieduma 18.5. punktā ir secināts, ka azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšana pašvaldības teritorijas plānojumā un individuālu lēmumu pieņemšana attiecībā uz konkrētām azartspēļu organizēšanas vietām ir tādi risinājumi, kas viens otru nevis izslēdz, bet gan papildina. Šis secinājums Spriedumā pamatots vienīgi ar apgalvojumu, ka abi minētie tiesiskie risinājumi var darboties līdztekus un nodrošināt jēgpilnāko azartspēļu organizēšanas vietu izplatības kontroles sistēmu. Nevaram piekrist tam, ka tikai tāpēc vien, ka vispār ir iespējami dažādi līdzekļi azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšanai, pašvaldībai būtu rīcības brīvība izvēlēties jebkuru no šiem līdzekļiem. Šādu secinājumu nevar izdarīt, nedz izmantojot sistēmiskās, nedz arī teleoloģiskās interpretācijas metodi, uz kuru norādīts Spriedumā. Demokrātiski leģitimēta institūcija, kas tiesīga pieņemt tiesību normas, ir likumdevējs, tāpēc arī likumdevēja griba ir nozīmīga, šīs tiesību normas interpretējot. Tiesību piemērotājs, interpretējot tiesību normu, var izmantot dažādus līdzekļus, lai noskaidrotu tās saturu, tomēr tam jārīkojas metodoloģiski, lai nepārkāptu varas dalīšanas principu (sk.: Sales P. Legislative Intention, Interpretation, and the Principle of Legality. Statute Law Review, 2019, Vol. 40, No. 1, p. 60). Likumdevēja griba ir nozīmīga, vērtējot pašvaldībām likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, it īpaši konkrētajā gadījumā, kad likumdošanas procesā šis jautājums ir analizēts. Gadījumā, kad likumdevējs speciālajā normā ir tieši regulējis kādu jautājumu citādi nekā vispārējās normās, nav pamata piemērot vispārējo regulējumu. Attiecīgi nevar atvasināt pašvaldības pilnvarojumu no normām, kas paredz vispārīgu rīcības brīvību, ja likumdevējs Azartspēļu likumā ir konkrēti noteicis pašvaldību kompetenci azartspēļu organizēšanas kontroles jomā. Turklāt tas, ka likumdevējs ir paredzējis konkrētu kārtību azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšanai, nav pretrunā arī ar īpašo Vēsturiskā centra aizsardzību. No Vēsturiskā centra aizsardzības likuma izrietošās prasības pašvaldībai joprojām jāņem vērā, pieņemot individuālus administratīvos aktus. Spriedumā citstarp atzīts, ka azartspēļu organizēšanas ierobežojuma kā teritorijas izmantošanas aprobežojuma noteikšana pašvaldības teritorijas plānojumā nodrošina paredzamību gan komersantiem, gan iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā lielākā mērā nekā individuālo atļauju sistēma. Tāpat Spriedumā secināts, ka konkrētajā situācijā ar spēļu zāļu ierīkošanas ierobežojumu noteikšanu Vēsturiskā centra plānojumā un individuālu lēmumu pieņemšanu atbilstoši Azartspēļu likuma 42. panta sestajai daļai iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko, kā arī tiesību sistēmai visatbilstošāko rezultātu. Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka izšķiršanās par politiski lietderīgāku risinājumu visupirms ir tieši demokrātiski leģitimēta parlamenta pienākums (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 19.4. punktu). Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot no tiesībpolitiskiem argumentiem. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka sasniedzamo mērķi, t. i., vispārēja rakstura ekonomiskās, politiskās vai sociālās izmaiņas. Savukārt juridisko apsvērumu rezultāts ir noteikumi, kas jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi nodrošinātu vēlamo ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet gan tādēļ, ka to prasa tiesiskums (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 10. punktu). Uzskatām, ka, Sprieduma 18.5. punktā ietvertie secinājumi par pašvaldībām dotā pilnvarojuma raksturu ir balstīti citstarp uz tādiem argumentiem, kurus nevar uzskatīt par tiesību jeb juridiskajiem argumentiem. Tomēr Satversmes tiesa nevar pamatot pilnvarojuma esību ar saviem apsvērumiem par lietderīgāko tiesisko risinājumu konkrētā situācijā. Tādējādi, mūsuprāt, saskatāms, ka Satversmes tiesa šajā gadījumā ir ietiekusies demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības sfērā un aizstājusi likumdevēja apsvērumus par piemērotāko tiesisko regulējumu azartspēļu jomas kontrolei ar savu izpratni par piemērotāko risinājumu konkrētajā situācijā. Uzskatām, ka šāda izšķiršanās ir likumdevēja kompetencē. Apkopojot iepriekš minēto, uzskatām, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav pieņemts, pamatojoties uz likumu, un ka Satversmes tiesa Spriedumā nav sekojusi pašas noteiktajām prasībām par pilnvarojuma skaidrību, kā arī ir ietiekusies likumdevēja kompetencē, izdarot lietderības apsvērumus par piemērotāko tiesisko risinājumu konkrētajā situācijā. Satversmes tiesas tiesneši Artūrs Kučs Gunārs Kusiņš Rīgā 2019. gada 30. maijā