245. Article — noteic, ka aizbildņa pienākums ir sabiedrisks

pienākums. Tas nozīmē, ka persona to ir aicināta uzņemties bez tiesībām prasīt īpašu atlīdzību. Valsts sociālā pabalsta - atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu - mērķis ir veicināt šāda sabiedriska pienākuma uzņemšanos, tā ir valsts sociālās politikas izšķiršanās. Šāds pabalsts atspoguļo valsts simbolisku pateicību personai par aizbildņa sociālās atbildības uzņemšanos un attiecīgo pienākumu pildīšanu. Lai gan pabalsts likumā nosaukts par atlīdzību, tas faktiski nav atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, jo to maksā neatkarīgi no aizbilstamo bērnu skaita, patērētā laika, pielikto pūļu vai izlietoto resursu apjoma. Pabalsts par aizbildņa pienākumu pildīšanu nav darba samaksa. Tas ir viens no valsts sociālajiem pabalstiem. Turklāt šis sociālais pabalsts nav atkarīgs no pašas personas izdarītajām sociālajām iemaksām. Atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 5. pantam tā finansēšanu nodrošina no valsts pamatbudžeta, t.i., tā finansēšanu nodrošina sabiedrība. 13. Pabalsta par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas pārtraukšana kādos aspektos ietekmē arī aizbilstamo nepilngadīgo bērnu. Tomēr šī ietekme nav tāda, lai atzītu, ka nepilngadīgā bērna intereses prevalē pār kopējām valsts sociālā atbalsta sistēmas interesēm. Pirmkārt, aizbildnim jārēķinās ar to, ka bērnu netieši skars jebkuri viņa lēmumi, tostarp arī brīvi pieņemtais lēmums kopā ar aizbilstamo pārcelties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Otrkārt, pabalsta par aizbildņa pienākumu pildīšanu mērķis ir atbalstīt tieši pašu aizbildni, savukārt aizbilstamā bērna interesēm kalpo cits pabalsts - pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu. 14. Šajā lietā Saeima jau konstitucionālās tiesvedības laikā grozīja Valsts sociālo pabalstu likumu, paredzot izņēmumu no rezidences principa un pieļaujot, ka atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu persona var saņemt arī tad, ja tā pastāvīgi dzīvo citā valstī. Šāds valsts lēmums var būt pieļaujams un atspoguļo citādu valsts sociālo politiku. Tomēr tas ir kā ielāps konkrētai problēmai un rada jautājumus, vai valsts mainīs savu sociālo politiku citos līdzīgos gadījumos, piemēram, pabalsta par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, ģimenes valsts pabalsta u. tml. gadījumos un vai arī tur tiks saskatīta nepieļaujama atšķirīga attieksme atkarībā no pabalsta tiesīgās personas pastāvīgās dzīvesvietas (tostarp atsaucoties uz bērna labākajām interesēm). Tiesnesis J. Neimanis Rīgā 2019. gada 30. maijā