2. Article

Komisija noskaidro, vai pret personu tika lietots kāds no turpmāk minētajiem līdzekļiem: 2.1. vardarbība: 2.1.1. persona tika nolaupīta; 2.1.2. persona cieta no fiziskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības; 2.1.3. personai tika liegta cilvēka pamatvajadzību apmierināšana (persona tika turēta bez ūdens, pārtikas, miega, medicīniskās aprūpes vai iespējām apmierināt citas pamatvajadzības); 2.1.4. persona tika piespiesta lietot narkotikas, alkoholu vai citas apreibinošas vielas; 2.2. draudi: 2.2.1. psihiska ietekmēšana, lai panāktu personas pakļaušanos; 2.2.2. tieši draudi – draudi izrēķināties ar personu vai viņas tuviniekiem, ziņot represīvajām institūcijām, atņemt bērnu u. c., ja persona mēģinās bēgt vai meklēt palīdzību; 2.2.3. netieši draudi – persona redzēja, ka vardarbība tiek īstenota pret citiem; 2.3. atkarība no cilvēku tirgotājiem: 2.3.1. ģimenes, radniecības, darba attiecības; 2.3.2. materiālā atkarība, parādsaistības, persona atradās cilvēku tirgotāja apgādībā vai saņēma būtisku materiālu palīdzību; 2.3.3. psiholoģiska vai emocionāla atkarība no cilvēku tirgotājiem; 2.4. viltus/maldināšana: personai apzināti sniegtas nepatiesas ziņas vai noklusēta informācija (piemēram, par ceļojuma mērķi, par piedāvātā darba patieso raksturu), kā rezultātā persona labprātīgi piekritusi piedāvājumam; 2.5. kontrole: 2.5.1. dzīves vai ekspluatācijas vietā persona tika uzraudzīta (apsargi, videonovērošanas kameras, suņi, slēgtas durvis), lai bēgšanu padarītu neiespējamu; 2.5.2. persona nebija sava brīvā laika noteicēja; 2.5.3. persona nevarēja brīvi kontaktēties ar saviem radiniekiem un draugiem (zvanīt, rakstīt, citādi sazināties); 2.5.4. persona ārpus dzīves vietas varēja uzturēties tikai citu personu pavadībā; 2.6. izmantots personas bezpalīdzības stāvoklis: persona sava fiziskā vai psihiskā stāvokļa dēļ nav varējusi saprast pret viņu vērsto darbību raksturu un nozīmi vai tam pretoties; 2.7. izmantots personas ievainojamības stāvoklis: 2.7.1. psiholoģiskā ievainojamība – agrīna vardarbības pieredze bērnībā (t. sk. pamešana novārtā), psiholoģiskā trauma, pēkšņa krīze, zaudējums dzīvē, narkotiku, alkohola vai citu apreibinošu vielu atkarība, garīgās vai psihiskās veselības traucējumi, ģimenes locekļu un tuvo personu ietekme; 2.7.2. ekonomiskā ievainojamība – nabadzība, jo sevišķi ilgtermiņa, ilgtermiņa bezdarbs, galamērķa valsts valodas nezināšana sarunvalodas līmenī, mājokļa zaudēšana, atbildība par dzīvesbiedru vai bērniem u. c.; 2.7.3. sociālā ievainojamība – disfunkcionāla ģimene, atbalsta personu trūkums, atstumtība, izolācija, ierobežotas sociālās prasmes; 2.8. materiālu vai citu labumu solīšana, lai panāktu personas piekrišanu ekspluatācijai: naudas, preču, pakalpojumu vai citu mantisku vērtību apsolīšana vai došana personai, no kuras cietusī persona ir atkarīga, vai solījums atbalstīt personas ģimeni vai tuviniekus u. c., lai panāktu personas ekspluatāciju.