2. Article

Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai apstrīdētajās normās noteiktā regulējuma, ciktāl tas attiecas uz augstākā akadēmiskā personāla - asociēto profesoru un profesoru - nodarbināšanu uz noteiktu laiku un zinātniskās darbības pārbaudes procedūras piemērošanu ik pēc sešu gadu perioda, leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējs paudis uzskatu, ka likumdevējs, pieņemot Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu un 30. panta ceturto daļu, nav izvērtējis, vai nepastāv citi, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi. Kā uzsvērts pieteikumā, likumdevējs varējis izveidot tādu sistēmu, ka augstākajam akadēmiskajam personālam nav nepieciešams iziet atkārtotu ievēlēšanas procedūru, bet zinātniskās darbības kvalitāte tiek nodrošināta ar regulāru pārbaužu palīdzību. Pieteikuma iesniedzējs pieļauj, ka zinātniskās darbības pārbaudes procedūra varētu tikt veikta tikai tādā gadījumā, ja saņemtas sūdzības par konkrētas personas darbību, savukārt ar personu, kurai attiecīgā akadēmiskā amata ieņemšanai nepieciešamās spējas un kvalifikācija vairs nebūtu pietiekamā līmenī, darba tiesiskās attiecības varētu tikt izbeigtas atbilstoši Darba likumam. Arī tiesībsargs atzinis, ka varētu pastāvēt saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām. Savukārt Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija uzskata, ka saudzējošāku līdzekļu nav. Satversmes tiesa neuzskatīja, ka ar pieteikuma iesniedzēja norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Šādam vērtējumam es piekrītu. Satversmes tiesa, vadoties arī no Eiropas Savienības tiesībām, piesardzīgi norādīja, ka apstrīdētais regulējums pats par sevi, proti, profesūras vērtēšana ik pēc sešiem gadiem, atbilst leģitīmajam mērķim (sk. Sprieduma 16.2. punktu), tomēr nesatur nepieciešamās garantijas pret tā ļaunprātīgu izmantošanu (sk. Sprieduma 20.3. punktu). Iemesls, kura dēļ Satversmes tiesa principā akceptēja to, ka sešu gadu termiņš - iepretim pieteikuma iesniedzēja viedoklim par biežāku profesūras vērtēšanu - atbilst Satversmes 106. pantā ietvertajām pamattiesībām, ir saistīts ar tiesas sniegto akadēmiskās brīvības definīciju. Proti, tiesa pilnīgi pareizi uzsvēra: "Zinātniskais un pētniecības darbs ir pastāvīgs un nepārtraukts process, kura progress atkarīgs citstarp no infrastruktūras un resursu pieejamības, kā arī profesūras kvalifikācijas. Turklāt zinātnes attīstība ir iespējama tikai akadēmiskās brīvības ietvaros, ko raksturo pastāvīgs dialogs ar konkrētajā nozarē strādājošiem kolēģiem Latvijā un ārpus Latvijas" (Sprieduma 16.2. punkts). Būtu dīvaini, ja zinātnieks, kas iesaistījies ilgtermiņa zinātniskā projektā, katru gadu tiktu pārbaudīts attiecībā uz šā projekta virzību. Šāda pieeja būtu grūti attaisnojama no akadēmiskās brīvības viedokļa.