3. Article

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa Satversmes 106. pantu interpretē, ņemot vērā Satversmes 113. pantu, kas nosaka valsts pienākumu atzīt zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību (sk. Sprieduma 11.3. punktu). Augstskolu likuma 6. pantā noteikts, ka augstskolās tiek nodrošināta pētniecības darba un mākslinieciskās jaunrades brīvība. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir saistoša arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kuras 13. pantā noteikts, ka pētījumu veikšana humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir brīva, proti, tiek respektēta pētnieka akadēmiskā brīvība. Ir būtiski uzsvērt, ka Satversmes tiesa Spriedumā definējusi akadēmisko brīvību, proti, norādījusi, ka tā ietver brīvību veikt pasniedzēja darbu, nepakļaujoties noteiktu doktrīnu spiedienam, brīvību veikt pētījumus, izplatīt un publicēt tajos gūtos rezultātus, brīvību paust savu viedokli par iestādi vai sistēmu, kurā pasniedzēji strādā, brīvību no institucionālās cenzūras, kā arī brīvību piedalīties profesionālajās vai reprezentējošās akadēmiskajās organizācijās. Ikvienam, kurš nodarbojas ar zinātni, pētniecību vai mācīšanu, ir tiesības tikt pasargātam no jebkādiem valsts mēģinājumiem ietekmēt zināšanu iegūšanu un tālāknodošanu (sk. Sprieduma 11.3. punktu). Tādējādi no Satversmes 113. panta izriet valsts pienākums ievērot un aizsargāt profesūras akadēmisko brīvību. Tas nozīmē, ka valstij, izvirzot prasības profesūrai, ir pienākums gādāt, lai valsts izveidotā profesūras darbības sistēma nodrošinātu attiecīgo personu tiesības uz zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību. Tātad, izvērtējot Latvijā izveidoto sistēmu, kuras ietvaros profesūra ik pēc sešiem gadiem atskaitās par paveikto, ir jāatbild uz jautājumu, vai šāda periodiska atskaitīšanās bez jebkādām nodarbinātības garantijām atbilst akadēmiskās brīvības principam un sekmē tā ievērošanu.