1. Article

RISINĀJUMA VARIANTS un tā ietekmes izvērtējums Lai tiktu konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks pēc preču deklarētāja iebilduma par preču iznīcināšanu saņemšanas sniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasību par savu tiesību aizsardzību. LTBA ir norādījusi, ka līdz ar MK noteikumu Nr.468 12.punktu Valsts ieņēmumu dienestam, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka iesniegto informāciju, tiek deleģētas tiesības atzīt, ka konkrētās preces, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, tiešām šīs tiesības pārkāpj. Finanšu ministrija piekrīt šādam LTBA viedoklim, jo, kā jau tika minēts iepriekš, Valsts ieņēmumu dienesta darbību reglamentējošie normatīvie akti, piemēram, ne likums "Par Valsts ieņēmumu dienestu", ne Muitas likums tieši un nepārprotami nenosaka, ka Valsts ieņēmumu dienests ir tā institūcija, kas apliecina, ka ar preci pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības. MK noteikumi Nr.468 paredz pienākumu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, iesniedzot Valsts ieņēmumu dienestā atzinumu par preci, vienlaikus lūgt Valsts ieņēmumu dienestu uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Savukārt tālākās, ar MK noteikumiem Nr.468 Valsts ieņēmumu dienestam deleģētās darbības paredz jau pieņemt lēmumu par preces konfiskāciju vai ierosināt administratīvā pārkāpuma lietvedību. Šīs abas minētās Valsts ieņēmumu dienesta darbības var tikt izpildītas vienīgi tādā gadījumā, ja ir saņemts intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinums, kurā ir norādītas intelektuālā īpašuma tiesības, kuras ir pārkāptas, taču normatīvie akti šobrīd tieši un nepārprotami nedeleģē nevienu institūciju šādu lēmumu pieņemt. Līdz ar to praktiski Valsts ieņēmumu dienests netieši ir tas, kas atzīst intelektuālā īpašuma pārkāpuma faktu un jau tālāk attiecīgi rīkojas saskaņā ar MK noteikumu Nr.468 12.punktā noteikto kārtību. Minētais LTBA ieskatā pārkāpj IPR vadlīnijās minētās muitas dienestu procesuālās tiesības, jo līdz ar MK noteikumu Nr.468 12.punktu Valsts ieņēmumu dienestam ir deleģētas arī tiesības pieņemt lēmumu rīcībai ar precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības (tostarp, šādu preču konfiskācija un administratīvās atbildības piemērošana par intelektuālā īpašuma pārkāpumiem muitas jomā). Tā kā LTBA uzskata, ka šāds regulējums jeb pilnvarojums muitas iestādei faktiski pārsniedz to, kas ir paredzēts saskaņā ar regulu Nr. 608/2013, risinājums minētajā situācijā būtu paredzēt, ka muitas dienesta lēmums par preču iznīcināšanu ir atkarīgs no intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka veiktās tiesvedības uzsākšanas, kuras mērķis, kā iepriekš norādīts, ir noteikt, ir vai nav vai pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Praksē tas nozīmētu, ka, lai tiktu konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pēc preču deklarētāja iebildumu par preču iznīcināšanu saņemšanas ir jāiesniedz vispārējās jurisdikcijas tiesā prasība par savu tiesību aizsardzību. Kā jau minēts, LTBA ieskatā intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums būtu jānoteic kompetentai institūcijai, kura, pamatojoties uz objektīvu pazīmju kopumu, tostarp, strīdā iesaistīto pušu iesniegtajiem pierādījumiem (minētie pierādījumi ir iesniedzami pēc sacīkstes principa, kas ir civilo tiesību princips, nevis administratīvo pārkāpumu vai administratīvā procesa princips), spēj konstatēt un pierādīt fakta preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības esamību. LTBA ir pārliecināta, ka Latvijā pašreiz esošā kārtība, kad intelektuālā īpašuma tiesību aizskārums tiek pierādīts ar "lēmuma saņēmēja", t.i., intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka, atzinumu, nenodrošina un neatbilst sacīkstes principam, jo šādā gadījumā vienai procesuālai pusei, tās iesniegtajiem pierādījumiem, automātiski un bez pamata tiek piešķirta lielāka ticamība, nekā otras puses sniegtajiem pierādījumiem par faktu. Turklāt, jānorāda, ka no Regulas Nr. 608/2013 23.panta l.punkta skaidri un nepārprotami izriet, ka lēmuma saņēmējs muitas dienestiem, kuri uz aizdomu pamata atlikuši preču izlaišanu vai aizturējuši preces, sniedz tikai un vienīgi savu pārliecību par to, ka preces pārkāpj viņa tiesības, bet ne atzinumu (pierādījumus). Pārliecība, pavisam noteikti, nav tas pats, kas atzinums. Par atzinumu tiesību sistēma galvenokārt atzīst informāciju, kura satur precīzus, pamatotus secinājums (atsevišķos gadījumos satur arī veikto pētījumu aprakstu). Pārliecība, par ko runā Regula Nr. 608/2013, ir tikai aplēse, kuru pamatot ir iespējams un pienākums civilajā procedūrā, kura ir uzsākama tikai tad, ja saskaņā ar minētās regulas prasībām un nosacījumiem ir saņemts deklarētāja iebildums par preču iznīcināšanu. Papildus LTBA vērš uzmanību, ka analizējot citu ES dalībvalstu tiesisko kārtību, kādā tiek īstenoti muitas pasākumi intelektuālā īpašuma tiesību kontroles jomā, kā arī izvērtējot atzītu ES intelektuālā īpašuma tiesību interešu pārstāvju organizāciju publicēto informāciju par šiem jautājumiem19 jāsecina, ka prasības par vienveidīgu intelektuālā īpašuma strīdu skatīšanu ES dalībvalstīs (kā iekšzemē, tā arī uz robežām) izriet no 2004.gada 29.aprīļa ES Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (turpmāk IPR direktīva) nosacījumiem un prasībām, kura bija jāpārņem līdz 2006.gada 29.aprīlim. Lai arī IPR direktīvas normas jau ir iekļautas vairākos Latvijas Republikas normatīvajos aktos un tās tiek piemērotas attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem iekšzemē (piemēram, Civilprocesa likums, kas reglamentē procesuālo kārtību, kāda tiek organizēta intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka tiesību aizskārumu aizsardzība iekšzemē), tomēr līdz pat šai dienai neviena no atbildīgajām institūcijām nav saskatījusi to, ko ir spējušas saskatīt citas ES dalībvalstis un eksperti intelektuālā īpašuma tiesību jomā, proti, ka šajā direktīvā paredzētie instrumenti ir vienlīdz attiecināmi arī uz tiesību aizsardzību tajos gadījumos, ja tiek pārkāpti starptautiskie tiesību akti, tostarp arī, ja tiek pārkāpta Regula Nr. 608/2013. ES intelektuālā īpašuma tiesību eksperts Olivers Vrins (Beļģija) savā grāmatā "Regulation (EU) No 608/2013 Concerning Customs Enforcement of Intellectual Property Rights" (2018.g., 56. 57.lp), vērtējot Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punktā noteikto "tiesvedības" uzsākšanas prasību, norāda uz šādu tiesību normu piemērošanas kārtību: ja muitas dienests veic darbības saskaņā ar Regulu Nr. 608/2013, šī regula neparedz tiesiskos instrumentus, kas pieejami intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam ("lēmumu saņēmējiem") savu tiesību aizstāvēšanai, izņemot, ja tiek piemērota vienkāršotā iznīcināšana, kas paredzēta regulas 23. un 26.pantā kura ļauj intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, ja deklarētājs vai preču valdītājs neiebilst pret preču iznīcināšanu, iznīcināt preces muitas uzraudzībā, un neprasīt tiesvedības uzsākšanu; savukārt, ja deklarētājs vai preču valdītājs iebilst pret iznīcināšanu, intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam, lai nepieļautu preču turpmāku izlaišanu, ir pienākums uzsākt tiesvedības procedūru; Regula Nr. 608/2013 nenosaka šādas tiesvedības nosacījumus. Tāpat Regula Nr. 608/2013 neparedz pasākumus, kas būtu jāveic iestādēm, kuras ir kompetentas, lai konstatētu šādu pārkāpumu; šādi pasākumi un tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir jānosaka ar dalībvalsts nacionāliem normatīviem aktiem, pamatojoties uz ES Direktīvu 2004/48/EK. IPR direktīva nosaka vienotas prasības dalībvalstīm nodrošināt efektīvus un samērīgus tiesiskās aizsardzības instrumentus intelektuālo tiesību pārkāpumu gadījumos (civiltiesiskās procedūras ietvaros). Tāpat IPR direktīva paredz, ka "šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3.pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos" (2.panta 1.punkts). Eiropas Komisija savā 2010.gada 22.decembra ziņojumā Parlamentam un Padomei "Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu piemērošana"20 atzīmēja, ka IPR direktīva radīja vienkāršu sistēmu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanai, kas kopumā nodrošina salīdzināmu aizsardzību pāri valstu robežām. Vienlaikus IPR direktīvas 9.punktā ir paredzēti "Pagaidu un piesardzības pasākumi" (angļ. Provisional and precautionary measures), kuru izmantošana ir noteikti nepieciešama, lai īstenotu ES Regulas Nr. 608/2013 24.pantā paredzēto "Agrīno preču izlaišanu", par ko LTBA ir informējusi savos iepriekšējos atzinumos. Diemžēl ir jāsecina, ka, lai arī IPR direktīvas normas ir iekļautas vairākos Latvijas Republikas normatīvajos aktos un tās tiek piemērotas attiecībā uz IPR pārkāpumiem iekšzemē (piemēram, Civilprocesa likums), tomēr IPR direktīvā paredzētie instrumenti nav tikuši savlaicīgi attiecināti arī uz pārkāpumiem starptautiskajā tirdzniecībā, kas tiek regulēti ar Regulas Nr. 608/2013 nosacījumiem un prasībām, un kas ir paredzēts citās ES dalībvalstīs. Lai arī LTBA ieskatā 1.risinājuma variants būtu atbalstāms, pret to iebilst gan Tieslietu ministrija, gan LPPA, kas arī iesaistījās MK noteikumu Nr.468 izstrādē. Pirmkārt, Tieslietu ministrijas ieskatā, norādāms, ka regula Nr. 608/2013 neparedz, kāda veida procedūra tiesvedība vispārējās jurisdikcijas tiesā vai administratīvā procedūra muitā aizskarto intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam būtu jāuzsāk, lai noteiktu to, vai ar attiecīgajām precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, patiešām šīs tiesības pārkāpj. Respektīvi, regulas Nr. 608/2013 noteikumi tiešā veidā neparedz obligātu "tiesvedību" starp intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku un preču deklarētāju civiltiesiskajā kārtībā. Lai gan regulas Nr. 608/2013 tekstā 2.iedaļas virsraksts latviešu valodā ir "Preču iznīcināšana, tiesvedības uzsākšana un agrīna preču izlaišana", angļu valodas tekstā termina "tiesvedība" vietā tiek lietots termins ar daudz plašāku saturu "initiation of proceedings". Arī tālākā regulas Nr. 608/2013 23.panta tekstā un visā pārējā tekstā latviešu valodas versijā angļu valodā lietotās frāzes "initiation of proceedings" vietā tiek lietots vārds "tiesvedība", lai gan šī frāze angļu valodā nebūtu tulkojama tik šauri, kā tikai "tiesvedība", ko apliecina arī Regulas Nr. 608/2013 tulkojumi citās valodās, kurās šī frāze ir "procedūru uzsākšana". Piemēram, Regulas Nr. 608/2013 angļu valodas versijā tiek lietots termins "proceedings", kas nozīmē "process" un pēc satura un tvēruma ir plašāks nekā termins "tiesvedība". Praksē muitas jomā šis termins būtu interpretējams kā "lietas izskatīšana". Regulas Nr. 608/2013 vācu valodas versijā lietots termins "Verfahren" un franču valodas versijā "une procédure", kas pēc būtības nozīmē "process". Ņemot vērā minēto jāsecina, ka MK noteikumu Nr.468 9.punktā Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkts ir ieviests korekti, ko apliecina arī Regulas Nr. 608/2013 preambulas 4.apsvērums, kas noteic, ka: "Muitas dienestiem vajadzētu būt kompetentiem īstenot intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz precēm, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem muitas jomā ir pakļautas muitas uzraudzībai vai muitas kontrolei, un pienācīgi pārbaudīt šādas preces, lai novērstu darbības, ar ko tiek pārkāpti tiesību akti intelektuālā īpašuma tiesību jomā. Intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana uz robežām, kur attiecīgās preces tiek pakļautas vai kur tām vajadzētu būt pakļautām muitas uzraudzībai vai muitas kontrolei, ir efektīvs veids, kā ātri un iedarbīgi nodrošināt tiesisku aizsardzību tiesību subjektam, kā arī lietotājiem un ražotāju grupām. Ja muitas dienesti uz robežas aptur preču izlaišanu vai aiztur preces, būtu vajadzīga tikai viena tiesvedības procedūra, savukārt vairākas atsevišķas procedūras būtu nepieciešamas, lai tādā pašā līmenī nodrošinātu tiesību īstenošanu attiecībā uz precēm, kuras ir nonākušas tirgū un kuru sūtījumi ir sadalīti un piegādāti mazumtirgotājiem". Savukārt, LTBA vērš uzmanību uz to, ka minētie Tieslietu ministrijas apsvērumi saistībā ar terminu tulkojumiem būtu vērtējami kritiski, jo IPR direktīvas tekstā latviešu, angļu un vācu valodās minētie jēdzieni tiek lietoti identiski tam, kā tie tiek lietoti Regulas Nr. 608/2013 tekstā. Proti, IPR direktīvas teksta latviešu valodā lietotais jēdziens "tiesvedība" citās valodās tiek apzīmēts: angļu "proceeding", vācu "Verfahren", utt. Jānorāda, ka 2015.gada 21. 22.maijā Eiropas Komisija veica pārbaudi par to, kā Latvijas Republika ir ieviesusi un piemēro regulu Nr. 608/2013. Eiropas Komisijas 2016.gada 22.februāra ziņojumā par minētās pārbaudes rezultātiem ir norādīts, ka Latvijas Republikas izvēlētā procedūra darbojas labi un netika konstatēts, ka Regula Nr. 608/2013 būtu ieviesta nepareizi. Ziņojumā ir norādīts, ka saskaņā ar Finanšu ministrijas sniegto informāciju regulā Nr. 608/2013 lietotais termins "initiation of proceedings" ticis iztulkots nepareizi, uz ko Eiropas Komisija norādījusi, ka par šo faktu būtu jāziņo Eiropas Padomei. Tomēr attiecībā uz minēto norādāms, ka Eiropas Komisija nevērtē, kā dalībvalstī tiek konstatēts, ka ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, bet vērtē tikai regulas ieviešanu tiktāl, lai pārliecinātos, vai muitas iestāde atbilstoši regulas nosacījumiem aiztur vai aptur tādu preču izlaišanu, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, tādejādi nepieļaujot Savienības muitas teritorijā laist brīvā apgrozībā šādas preces. Līdz ar to Eiropas Komisija nevērtē, kādā veidā nacionālajā likumdošanā vai praksē ir ieviesta Regulas Nr. 608/2013 23.panta 3.punkta norma, kas nosaka pienākumu intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. LPPA ir vērsusi uzmanību uz to, ka arī IPR vadlīnijās ir norādīts, ka jautājums par to, vai intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas, ir jautājums par intelektuālā īpašuma tiesību materiālo tiesību normām, kā tās tiek interpretētas piekritīgajās valstu tiesās un Eiropas Savienības Tiesā. Regulas Nr. 608/2013 preambulas 10.apsvērums paredz, ka šajā regulā ir iekļauti tikai procesuālie noteikumi muitas dienestiem un netiek paredzēti kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, kas tādējādi tiek atstāts dalībvalstu nacionālo normatīvo aktu ziņā. Taču minētais nebūt nenozīmē, ka muitas iestāžu tiesības ir aprobežotas vienīgi ar procesuālām darbībām ar mērķi konstatēt aizdomas, ka ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības un ka regulas Nr. 608/2013 normas ierobežo dalībvalstu tiesības savos nacionālajos normatīvajos aktos brīvi noteikti attiecīgu procedūru, kādā tiek pārbaudītas muitas iestāžu aizdomas, ka ar konkrētajām precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības. Finanšu ministrija vērš uzmanību uz to, ka šobrīd kārtība, kādā tiek risināts strīds par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, pilnībā nav noteikta. MK noteikumu Nr.468 9.punkts paredz tiesības intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam (ja preču deklarētājs ir iebildis pret preču iznīcināšanu) lūgt Valsts ieņēmumu dienestam uzsākt lietvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, cita starpā jau pievienojot informāciju par intelektuālā īpašuma tiesībām, kuras ir pārkāptas. Savukārt, MK noteikumu Nr.468 12.punktā ir noteikta Valsts ieņēmumu dienesta rīcība jau pēc tam, kad ir saņemts intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinums, ka ar preci tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Šajā gadījumā, atkarībā no tā, vai precei ir vai nav bijusi piemērota muitas procedūra, Valsts ieņēmumu dienests vai nu uzsāk administratīvo procesu vai administratīvā pārkāpuma lietvedību. Minētās darbības Valsts ieņēmumu dienests var veikt tikai gadījumā, ja ir saņemts intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka atzinums, kurā ir norādītas intelektuālā īpašuma tiesības, kuras ir pārkāptas, tomēr nacionālajos normatīvajos aktos nav tieši un nepārprotami noteikts, kura ir tā institūcija Valsts ieņēmumu dienests, tiesa vai kāda cita kompetenta, neatkarīga institūcija ir pilnvarota lemt par to, vai ar precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Minētajai LPPA regulas Nr. 608/2013 normu interpretācijai piekrīt arī Tieslietu ministrija, vēršot uzmanību, ka intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma konstatēšana attiecībā uz muitā aizturētām precēm var tikt īstenota jebkādā procedūrā pēc konkrētās Eiropas Savienības dalībvalsts ieskatiem, kamēr vien tiek nodrošināts tas, ka iespējamais intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma fakts tiek vērtēts pēc būtības. Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa 2014.gada 9.aprīļa lēmumā lietā Nr. C-583/12 Sintax Trading OÜ pret Maksu- ja Tolliamet arī administratīvajai iestādei, tostarp, muitai var tikt uzticēts uzdevums noteikt, vai nav noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums ar nosacījumu, ka lēmumi, ko šīs iestādes pieņem šajā jautājumā, var tikt pārsūdzēti, lai nodrošinātu attiecīgajām personām ES tiesībās paredzēto tiesību saglabāšanu.21 Lemjot par to, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, piemēro tos tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī.22 Jānorāda, ka minētais spriedums attiecas uz Padomes 2003.gada 22.jūlija Regulas (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (kura tika atcelta ar regulu Nr. 608/2013) nevis uz regulas Nr. 608/2013 interpretāciju, vienlaikus, kā atzīts arī tiesu praksē23, tā kā regulā Nr. 608/2013 paredzētais regulējums attiecībā uz procedūru uzsākšanu, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, atbilst regulā Nr. 1383/2003 paredzētajam, konstatējams, ka Eiropas Savienības Tiesas spriedumā lietā Nr. C-583/12 sniegtā regulas Nr. 1383/2003 13.panta 1.punkta interpretācija attiecībā uz muitas iestāžu kompetenci ir attiecināma arī uz regulu Nr. 608/2013. Ņemot vērā to, ka gan regula Nr. 608/2013, gan MK noteikumi Nr.468 un LAPK 201.10 pants un 215.1 pants paredz Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci rīkoties intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos, un ka Valsts ieņēmumu dienesta pieņemtos lēmumus administratīvo pārkāpumu lietās vai administratīvā procesa ietvaros ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā, turklāt administratīvās tiesas jau iepriekš ir vairākkārt vērtējušas, vai ar precēm pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības24, jāsecina, ka Latvijā pastāvošā procedūra konceptuāli atbilst Eiropas Savienības Tiesas interpretācijai par to, kā būtu nodrošināma intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana uz robežām. Minēto apstiprina arī Latvijas tiesu judikatūra, ka pieņemot lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, VID kompetencē ietilpst jautājuma, vai ir noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, risināšana.25 Finanšu ministrija piekrīt Tieslietu ministrijas norādītajam, ka gan regula Nr. 608/2013, gan MK noteikumi Nr.468 un LAPK paredz Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci rīkoties intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu gadījumos, un ka Valsts ieņēmumu dienesta pieņemtos lēmumus administratīvo pārkāpumu lietās vai administratīvā procesa ietvaros ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā, taču atkārtoti vērš uzmanību uz to, ka nacionālie normatīvie akti nedeleģē Valsts ieņēmumu dienestam tiesības konstatēt pašu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma faktu, bet nosaka tikai Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci rīkoties gadījumos, kad normatīvajos aktos noteiktā kārtībā ir ticis konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums vai tad, kad intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums ir konstatējams pirmsšķietami jeb prima facie gadījumos. Tāpat arī Tieslietu ministrijas ieskatā, ja turpmāk tiktu paredzēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma konstatēšanu attiecībā uz muitā aizturētām precēm nodot vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē, tas varētu padarīt par praktiski neiespējamu vai pārspīlēti grūtu regulā Nr. 608/2013 paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku tiesību īstenošanu, būtiski ietekmējot izskatāmo lietu skaitu civiltiesiskā kārtībā, palielinot izskatāmo lietu termiņus un tiesvedības procesa izmaksas, kā arī negatīvi ietekmējot intelektuālā īpašuma īpašnieku tiesību aizstāvību. Tāpat nav skaidrs, kā tiktu nodrošināta to preču, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, glabāšana tiesvedības procesa gaitā, un kurš segtu glabāšanas izmaksas pēc tiesvedības procesa beigām. Ņemot vērā tiesvedību civillietās ilgumu, glabāšanas izmaksu apmērs varētu būt salīdzinoši liels, un Tieslietu ministrijas ieskatā pastāv bažas par to, ka pašam intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam pēc tam labvēlīga tiesvedības procesa beigām būtu jāsedz izveidojušās glabāšanas izmaksas, ja preču deklarētājs, it īpaši juridisko personu gadījumā, būtu pārtraucis savu saimniecisko darbību. Papildus jānorāda, ka pēc tam, kad tiesa būs atzinusi, ka preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, būs nepieciešams pieņemt lēmumu, ar ko preces nodod iznīcināšanai kā ārpussavienības preces, proti, jāpieņem lēmums saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 198.pantu. Saskaņā ar regulas Nr. 952/2013 44.pantu šādi lēmumi arī ir pārsūdzami. Ja noteiktu, ka tiesā lietu izskata tikai vienā instancē, kas atbilstu regulas Nr. 952/2013 44.panta 2.punktam, tāpat būtu vēl nepieciešams laiks, līdz tiktu pieņemts galīgais lēmums lietā.