15. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka administratīvajā tiesā "jautājums par apstrīdēto tiesību normu konstitucionalitāti vispār netiks vērtēts" (sk. Pieteikuma iesniedzējas papildu paskaidrojuma 6. punktu lietas materiālu 8. sēj. 112. lp.). Pieteikumu administratīvajā tiesā tā iesniegusi vienīgi tādēļ, lai panāktu A kategorijas atļaujā ietverto vides aizsardzības nosacījumu atcelšanu, nevis apstrīdēto normu atzīšanu par spēkā neesošām. Administratīvajā lietā esot strīds par to, vai Valsts vides dienests ir tiesīgs iekļaut A kategorijas atļaujā pienākumu nodrošināt apstrīdētajās normās noteikto prasību ievērošanu pēc Ventspils pilsētas domes lūguma neatkarīgi no Ventspils brīvostas noteikumu spēkā esības (sk. turpat). Savukārt Administratīvā rajona tiesa lēmumā par tiesvedības apturēšanu lietā norādījusi, ka Pieteikuma iesniedzēja šajā administratīvajā lietā citstarp iebilst pret apstrīdētajām normām, kuru piemērošana bez tiesiska pamata uzliekot tai papildu pienākumus. Administratīvajā lietā tiesai jālemj arī par A kategorijas atļaujas nosacījumiem, kuru iekļaušanu minētajā atļaujā Valsts vides dienests un Vides pārraudzības valsts birojs pamatojuši citstarp ar apstrīdētajām normām (sk. Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 21. jūnija lēmuma lietā Nr. A420125919 5. punktu). 15.1. Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka pieteikuma iesniedzējam jāievēro subsidiaritātes princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14. punktu). Satversmes tiesas likumā ietvertā subsidiaritātes principa mērķis ir nodrošināt, lai tiesa, izskatot lietu pēc būtības, visupirms izmantotu tās rīcībā esošās juridiskās metodes Satversmei atbilstoša rezultāta sasniegšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu). Tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām savas kompetences robežās vērtē ne tikai Satversmes tiesa, bet arī citas tiesas, tostarp arī administratīvajai tiesai lietas izskatīšanas ietvaros ir kompetence izvērtēt piemērojamo tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 15.3. punktu). Līdz ar to, ievērojot subsidiaritātes principu, personai pirms vēršanās Satversmes tiesā nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Konstitucionālā sūdzība ir galvenokārt personas pamattiesību aizsardzības papildu mehānisms gadījumos, kad ar citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem pamattiesību aizskārumu novērst nav iespējams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 8.1. punktu). 15.2. Attiecībā uz administratīvo tiesu Satversmes tiesas judikatūrā nostiprināta atziņa, ka tā, īstenojot savu kompetenci, noskaidro un izvērtē visus lietā nozīmīgos tiesību un faktu jautājumus. Tādējādi administratīvajā procesā tiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-08-01 14.2. punktu). Īpaši uzsvērts objektīvās izmeklēšanas princips, kas ir efektīvas privātpersonu tiesību aizsardzības garantija administratīvajā procesā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8. punktu). Administratīvā procesa likums noteic, ka administratīvā tiesa piemēro ārējos normatīvos aktus, ievērojot to hierarhiju, starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus (sk. Administratīvā procesa likuma 15. panta pirmo un otro daļu). Pārbaudot administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu un noskaidrojot privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības, tiesa šaubu gadījumā pārbauda arī to, vai iestādes piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību norma atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk. Administratīvā procesa likuma 104. panta pirmo daļu). Turklāt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 104. panta trešo daļu tiesa, ja tā atzīst, ka pašvaldību saistošie noteikumi neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam vai Ministru kabineta noteikumi neatbilst likumam, vai iekšējais normatīvais akts neatbilst ārējam normatīvajam aktam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam, attiecīgo tiesību normu nepiemēro. Šādā gadījumā tiesa lēmumā vai spriedumā pamato savu viedokli par neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk., piemēram, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 5. jūlija spriedumu lietā Nr. SKA-48/2017 un 2018. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-195/2018). Pieteikuma iesniedzēja lūgusi administratīvo tiesu atcelt A kategorijas atļaujas nosacījumus, kas noteikti ar apstrīdētajām normām, jo tie esot noteikti pretēji likumdevēja pilnvarojumam. Proti, likumdevējs Piesārņojuma likumā ir pilnvarojis Ministru kabinetu, nevis pašvaldību noregulēt jebkurus jautājumus, kas attiecas uz piesārņojošu darbību rezultātā radušos smaku ierobežošanu. Lai gan Ostu likuma 6. panta pirmās daļas 5. punkts paredz pašvaldībai tiesības izdot saistošos noteikumus par vides aizsardzības noteikumiem ostu teritorijās, tomēr pašvaldības neesot pilnvarotas regulēt tos pašus ar smakām saistītos jautājumus, kurus jau noregulējis Ministru kabinets (sk. pieteikumu Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namam lietas materiālu 5. sēj. 134.-138. lp.). Administratīvajai tiesai lietas izskatīšanas ietvaros atbilstoši tās kompetencei citstarp ir jāpārbauda tas, vai apstrīdētās normas atbilst likumdevēja dotajam pilnvarojumam. Ja šīs normas tiktu atzītas par neatbilstošām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tās Pieteikuma iesniedzējai netiktu piemērotas. Līdz ar to administratīvās tiesas procesā ir iespējams panākt tādu materiāltiesisku rezultātu, kas varētu novērst Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību iespējamo aizskārumu. Tādējādi administratīvais process tiesā Pieteikuma iesniedzējas situācijā ir reāls un efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis.