4. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka attiecībā uz noteiktiem piesārņojošās darbības operatoriem pašvaldībai ir tiesības noteikt prasības kravas izgarojumu emisijas kontroles sistēmu uzstādīšanai un monitoringam. Saeima nepiekrīt Ventspils pilsētas domes apgalvojumam, ka apstrīdētās normas izdotas, pamatojoties uz pilnvarojumu, kas iekļauts Ostu likuma 6. panta pirmās daļas 5. punktā. Šī tiesību norma paredzot pašvaldību tiesības ostas noteikumos ietvert vispārējas vides aizsardzības prasības, taču vides aizsardzības prasības attiecībā uz piesārņojumu, citstarp piesārņojošo darbību izraisīto smaku emisiju, reglamentējot Piesārņojuma likums. Tātad likumdevējs esot izvēlējies attiecīgo jomu izņemt no vispārējām ostās ievērojamām vides aizsardzības prasībām un reglamentēt to atsevišķā likumā. Līdz 2018. gada 6. martam, kad stājās spēkā Grozījumi Piesārņojuma likumā, pašvaldībām neesot bijušas tiesības noteikt specifiskas prasības attiecībā uz piesārņojošās darbības izraisīto smaku izplatības ierobežošanu. Šāds pilnvarojums ar Piesārņojuma likuma 24.2 pantu esot bijis piešķirts Ministru kabinetam. Vides aizsardzības prasību regulēšana neietilpstot pašvaldību autonomajā kompetencē, tāpēc šajā jomā pašvaldību rīcības brīvība esot strikti ierobežota. Saeima uzskata, ka šajā gadījumā uz pašvaldībām ir attiecināmas vispārējās prasības, kas izvirzītas pilnvarojumam izdot ārēju normatīvo aktu. Līdz brīdim, kad stājās spēkā Grozījumi Piesārņojuma likumā, pašvaldības neesot bijušas tiesīgas noteikt īpašas prasības attiecībā uz piesārņojošām darbībām, un līdz ar to apstrīdētās normas sākotnēji esot izdotas bez atbilstoša pilnvarojuma. Tātad līdz 2018. gada 6. martam apstrīdētās normas nevarēja tikt uzskatītas par spēkā esošām. Likumdevējs ar Piesārņojuma likuma 24.2 panta ceturto daļu esot piešķīris pašvaldībai tiesības noteikt stingrākas prasības attiecībā uz smakas mērķlieluma pārsnieguma laika ierobežojumu. Pēc Saeimas ieskata, šīs tiesības ietver arī iespēju noteikt, ka šāds pārsniegums vispār nav pieļaujams. Vietējā pašvaldība varot labāk izvērtēt ostā radīto smaku ietekmi uz apkārtējo vidi un personām atkarībā no konkrētās teritorijas īpatnībām, citstarp apsverot arī to, cik ilgi un kurā dienas laikā šajā teritorijā uzturas pašvaldības iedzīvotāji un kā smakas ietekmē viņu veselību un labklājību. Pašvaldība esot tiesīga uzlikt piesārņojošās darbības operatoriem pienākumu izveidot smaku monitoringa sistēmu, kuras dati tiek pārraidīti uz ostas kapteiņa dienestu, kam savukārt esot noteikts pienākums kontrolēt attiecīgo prasību izpildi. Uz to citstarp norādot arī Piesārņojuma likuma 24.2 panta piektās daļas pēdējais teikums. Proti, lielajiem piesārņojošās darbības operatoriem, kuriem ir pienākums uzstādīt Sistēmas, vajagot uzraudzīt smaku izplatību konkrētās vietās, tādējādi pārliecinoties par smaku izplatības novēršanas pasākumu efektivitāti. Šāds pienākums atbilstot Piesārņojuma likuma 24.2 panta trešajā daļā pašvaldībām dotā pilnvarojuma mērķim. Ievērojot to, cik būtiska nozīme ir smakas piesārņojuma ātrai un operatīvai fiksēšanai, un to, ka Valsts vides dienests nevar nodrošināt savu pastāvīgu klātbūtni ostu teritorijās, likumdevējs esot paredzējis, ka Valsts vides dienests savu kontroles funkciju īstenošanā sadarbojas ar ostu pārvaldēm. Šī uzraudzība ietverot arī to prasību izpildi, kuras noteiktas pašvaldības saistošajos noteikumos. Līdz ar to pienākums nodrošināt monitoringa datu pārraidi uz ostas kapteiņa dienestu atbilstot uzraudzības mehānisma jēgai un būtībai, kas ietverta Piesārņojuma likumā. Saimnieciskās darbības veikšana ilgtspējīgā un atbildīgā veidā esot ne tikai ar likumu noteikts pienākums, bet arī personas atbildība pret sabiedrību. Līdz ar to piesārņojošās darbības operatoram uzliktais pienākums uzstādīt attiecīgas iekārtas neesot uzskatāms par nesamērīgu. Savukārt tas, vai pašvaldības noteiktais iekārtu uzstādīšanas termiņš ir samērīgs, esot vērtējams katrā konkrētajā gadījumā.