6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 64. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības, proti, tiesības uz īpašumu. Lai arī šā pamattiesību ierobežojuma mērķis - kontrolēt vides piesārņojumu, lai nenodarītu kaitējumu videi un cilvēka veselībai, - pirmšķietami esot leģitīms, izskatāmajā lietā vajagot noskaidrot to, vai apstrīdētās normas ir izdotas atbilstoši likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam. No Ostu likuma 6. panta esot konstatējams, ka pašvaldībai dotais pilnvarojums noregulēt vides aizsardzības jautājumus ostās ir vispārīgs un hipotētiski varētu aptvert arī smaku ierobežošanas pasākumu regulēšanu ostu teritorijās. Tad, kad apstrīdētās normas tika izdotas, likumdevēja piešķirts pilnvarojums regulēt smaku ierobežošanu esot bijis tikai Ministru kabinetam. Piesārņojuma likuma 11. pantā ietvertais pilnvarojums esot skaidrāks un nepārprotamāks par Ostu likuma 6. pantā ietverto. Tātad Piesārņojuma likumā esot noteikts speciālais regulējums attiecībā uz smaku ierobežošanu. Atbilstoši Piesārņojuma likuma 11. pantā ietvertajam pilnvarojumam pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr. 724 citstarp attiecoties arī uz ostu darbību. Ventspils pilsētas domei vajadzējis ņemt vērā to, ka ar Ostu likuma 6. panta pirmās daļas 5. punktā noteikto pilnvarojumu tai piešķirtas tiesības izdot saistošos noteikumus par vides aizsardzības jautājumiem ostā tikai tiktāl, ciktāl šīs tiesības neierobežo Piesārņojuma likuma 11. panta pirmās daļas un otrās daļas 8. punkta noteikumi. Taču Ventspils pilsētas dome izdevusi apstrīdētās normas par jautājumiem, kurus regulēt likumdevējs bija pilnvarojis vienīgi Ministru kabinetu. Līdz ar to apstrīdētās normas esot izdotas ultra vires, tātad - pārkāpjot Satversmes 64. pantu. Tādējādi esot atzīstams, ka ir pārkāpts arī Satversmes 105. panta pirmais un trešais teikums. Tas, ka līdz brīdim, kad tika pieņemti Grozījumi Piesārņojuma likumā, likumdevējs un Ministru kabinets, iespējams, nebija ar smaku izplatīšanos un tās kontroli ostu teritorijās saistītos jautājumus noregulējuši pietiekami efektīvi, neesot radījis pašvaldībai tiesības patvaļīgi izdot attiecīgu regulējumu un neesot arī pamats šāda pašvaldības regulējuma izdošanu uzskatīt par tiesiski attaisnojamu rīcību pat tādā gadījumā, ja šis regulējums ir līdzīgs likumdevēja vēlāk noteiktajam regulējumam un sasniedz sociāli nozīmīgus mērķus.