14. Article

Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie: 1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20. punktu). Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). Likumdevējs Kodeksa 41. panta sestajā daļā noteicis, ka notiesātais, kurš sodu izcieš atklātajos cietumos, ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju drīkst glabāt arī personisko datortehniku ar interneta pieeju, ja tā viņam nepieciešama izglītības iegūšanai. Savukārt Kodeksa 47. panta pirmajā daļā likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt to priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajam atļauts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem. Apstrīdētā norma ir pieņemta, atsaucoties uz šo Kodeksa normu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Kodeksa normas pilnvaro Ministru kabinetu izstrādāt brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus un reglamentēt to, kādus priekšmetus notiesātajam ir atļauts glabāt (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 10. punktu). Lai gan Pieteikuma iesniedzējs, norādot uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 64. pantam, pauž uzskatu, ka Ministru kabinets nav pilnvarots izdot Noteikumus Nr. 423, tomēr viņš nav norādījis un arī Satversmes tiesa nekonstatē tādus apstrīdētās normas pieņemšanas un publicēšanas vai saprotamības aspektus, kas ļautu apšaubīt to, ka šajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.