18. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). 18.1. No pieteikuma secināms, ka, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, nosakot tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu brīvības atņemšanas iestādes administrācijai katru gadījumu vērtēt individuāli. Arī tiesībsargs uzskata, ka saudzējošāks līdzeklis ir tāds regulējums, kas ļautu brīvības atņemšanas iestādes administrācijai, ņemot vērā soda režīmu un mērķi, katrā gadījumā individuāli lemt par atļauju notiesātajam izmantot personisko datoru. Jau šobrīd apstrīdētajā normā noteiktos priekšmetus notiesātais drīkstot lietot tikai pēc brīvības atņemšanas iestādes administrācijas atļaujas saņemšanas. Tāpat Ministru kabinets esot tiesīgs ierobežot tādu ierīču kā datori izmantošanas laiku un vietu vai paredzēt, ka notiesātais datoru var izmantot tikai brīvības atņemšanas iestādes darbinieka uzraudzībā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 14. lp.). I. Švarca uzsver, ka jau šobrīd personisko datortehniku atļauts izmantot atklātajos cietumos, turklāt tā tiekot regulāri pārbaudīta. Neesot nekādu šķēršļu tam, lai Ministru kabinets līdzīgu kārtību attiecinātu arī uz slēgtajiem un daļēji slēgtajiem cietumiem. Tāpat esot iespējams tiesību normās definēt kritērijus, pēc kuriem nosakāms aizliegums notiesātajam izmantot personisko datoru (sk. lietas materiālu 3. sēj. 22.-26. lp.). Turpretim Ministru kabinets uzskata, ka nepastāv citi līdzekļi, ar kuriem notiesāto personu tiesības tiktu ierobežotas mazāk, bet leģitīmo mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Ja notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji slēgtajos cietumos, tiktu atļauts mācību nolūkiem izmantot personisko datortehniku, tad brīvības atņemšanas iestādes administrācijai būtu jānodrošina katra notiesātā glabāšanā esošā datora regulāra pārbaude. Tas prasītu nesamērīgu personāla resursu un tehnisko līdzekļu piesaisti. 18.2. Saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro daļu tajā paredzēto sodu, tostarp brīvības atņemšanas soda, mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Savukārt brīvības atņemšanas iestādēm, izpildot kriminālsodu, ir jāgādā par šo mērķu sasniegšanu, papildus nodrošinot tiesisku un drošu cietuma vidi, kā arī nepieļaujot pārkāpumus un citas nekārtības. Atbilstoši Kodeksa 13. panta pirmajai daļai brīvības atņemšanas sodu izpilda slēgtajā cietumā, daļēji slēgtajā cietumā, atklātajā cietumā, kā arī audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem. Brīvības atņemšanas soda izpildes pamatprincips ir tāds, ka notiesātie atrodas obligātā izolācijā un uzraudzībā, lai viņiem nebūtu iespējas izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus. Tāpat no notiesātajiem tiek prasīta viņiem noteikto pienākumu precīza izpilde. Papildus tam atkarībā no režīma apstākļiem, konkrētā notiesātā izdarītā noziedzīgā nodarījuma rakstura, viņa personības un uzvedības var tikt noteikti arī zināmi ierobežojumi (sk. Kodeksa 41. panta pirmo daļu). Tādējādi atrašanās brīvības atņemšanas iestādē ir nesaraujami saistīta ar dažādiem personas tiesību ierobežojumiem, kas izriet no brīvības atņemšanas soda būtības un tā piemērošanas mērķiem un ir neatņemama šā soda iezīme. Eiropas cietumu noteikumi paredz, ka pret visām personām, kurām atņemta brīvība, jāizturas, ievērojot to cilvēktiesības. Personām, kurām atņemta brīvība, nosaka minimālus nepieciešamos ierobežojumus, kas ir samērīgi ar leģitīmo mērķi, kura sasniegšanai tie noteikti (sk. Eiropas cietumu noteikumu 1. un 3. punktu). Kā jau iepriekš tika norādīts, tikai notiesātais, kurš sodu izcieš atklātajā cietumā, ar brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju drīkst glabāt personisko datortehniku, arī ar interneta pieeju, ja viņam tā nepieciešama izglītības iegūšanai. Savukārt tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos vai daļēji slēgtajos cietumos, šāda iespēja nav. Proti, no apstrīdētās normas izriet, ka šādu brīvības atņemšanas iestāžu administrācija ir tiesīga lemt par atļauju notiesātajiem izmantot vienīgi šajā normā minēto sadzīves tehniku. Tā kā starp apstrīdētajā normā uzskaitītajiem priekšmetiem nav minēta personiskā datortehnika, par tās izmantošanu slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes administrācija nav tiesīga lemt. Arī Ieslodzījuma vietu pārvalde 2018. gada 4. jūlija lēmumā Pieteikuma iesniedzējam norādījusi, ka tā nav tiesīga atļaut viņam doktora disertācijas izstrādāšanai izmantot personisko portatīvo skaitļotāju, jo tiesību normas, tostarp apstrīdētā norma, šāda priekšmeta lietošanu neparedz (sk. lietas materiālu 1. sēj. 6.-7. lp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot ierobežojumu, kurš liedza ieslodzītajiem izmantot datoru ar interneta pieslēgumu, kas nepieciešams augstākās izglītības iegūšanai, norādījusi, ka jebkuram ieslodzīto personu pamattiesību, tostarp tiesību uz izglītību, ierobežojumam jābūt pamatotam, pat ja to attaisno drošības apsvērumi, tostarp nepieciešamība novērst jaunu noziegumu izdarīšanu vai nodrošināt kārtību ieslodzījuma vietā. Valstij ir jārod līdzsvars starp personas tiesībām uz izglītību un valsts iespējām šīs tiesības nodrošināt. Atsakot personai iespēju izmantot datoru ar interneta pieslēgumu, dalībvalsts tiesas nebija detalizēti izanalizējušas drošības riskus, ko rada tā izmantošana ieslodzījuma vietā, tādēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka ir pārkāpts Konvencijas Pirmā protokola 2. pants (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 18. jūnija sprieduma apvienotajās lietās "Mehmet Resit Arslan and Orhan Bingöl v. Turkey", pieteikumi Nr. 47121/06, 13988/07 un Nr. 34750/07, 55.,57. un 69. punktu). Satversmes tiesa norāda: lai nodrošinātu līdzsvaru starp personas, kura pēc noteiktu prasību izpildes ir uzņemta doktora studiju programmā, tiesībām turpināt studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai un nepieciešamību nodrošināt kārtību un drošību ieslodzījuma vietā, normatīvajam regulējumam ir jādod brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju vai aizliegumu izmantot studiju turpināšanai nepieciešamos palīglīdzekļus arī tiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš daļēji slēgtos vai slēgtos cietumos. Šāda kārtība būtu iespējama, ja apstrīdētā norma paredzētu, ka pēc individuāla apstākļu izvērtējuma brīvības atņemšanas iestādes administrācija ir tiesīga atļaut notiesātajam izmantot palīglīdzekļus, kas viņam nepieciešami studiju turpināšanai. Vai un tieši kāda veida palīglīdzekļu, tostarp personiskās datortehnikas, izmantošana notiesātajam var tikt atļauta, tas atkarīgs no katra gadījuma individuālajiem apstākļiem. Brīvības atņemšanas iestādes administrācijas tiesības katrā gadījumā individuāli izvērtēt, vai notiesātajam var dot atļauju izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai, notiesātajam nebūt negarantē to, ka konkrētā palīglīdzekļa, piemēram, datora, izmantošana viņam noteikti tiks atļauta. Ja pēc individuāla apstākļu izvērtējuma ir konstatējami drošības vai kārtības apdraudējuma riski, brīvības atņemšanas iestādes administrācija var atteikt personai iespēju izmantot konkrēto palīglīdzekli, piemēram, datoru. Saskaņā ar Kodeksa 47.1 panta otro daļu sūdzību par brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka lēmumu neatļaut notiesātajam lietot personisko sadzīves tehniku var iesniegt Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam. Tāds regulējums, kas ļautu katrā gadījumā individuāli izvērtēt, vai notiesātajam var dot atļauju izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai, mazāk ierobežotu notiesāto pamattiesības, jo atsevišķos gadījumos, kad drošības riski netiek konstatēti, notiesātais drīkstētu izmantot šādus līdzekļus. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību dod indivīdam iespējas veidoties kā brīvai personībai un iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Notiesātais, izciešot brīvības atņemšanas sodu, ir izolēts no sabiedrības. Šī izolācija ietekmē viņa fizisko un emocionālo veselību, tāpēc ir svarīgi nodrošināt notiesātajam izglītības pieejamību. Turklāt izglītība ieslodzījuma vietā ir svarīga, lai veicinātu sociāli pozitīvas vērtību izpratnes veidošanos notiesātajā un viņa pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā pēc soda izciešanas. Izglītība ir viens no sociālās rehabilitācijas galvenajiem līdzekļiem (sk. Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra rīkojumu Nr. 580 "Par ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.-2020. gadam"). Satversmes tiesa norāda, ka Eiropas Padomes Ministru komitejas 1989. gada 13. oktobra ieteikumos Nr. R (89)12 "Par izglītību ieslodzījuma vietās" uzsvērta izglītības nozīme notiesātā personības attīstībā un apstākļu ieslodzījuma vietā uzlabošanā. Arī Eiropas cietumu noteikumos norādīts, ka ikvienā ieslodzījuma vietā tās administrācija cenšas sniegt notiesātajam iespēju apgūt pēc iespējas plašākas izglītības programmas, kas atbilst viņa individuālajām vajadzībām un centieniem (sk. Eiropas cietumu noteikumu 28.1. punktu). Lai gan Eiropas cietumu noteikumiem nav juridiski saistoša rakstura, Satversmes tiesa atzīst, ka tie ietver vadlīnijas, kas raksturo attieksmi pret notiesātajiem Eiropas kultūrtelpā. Satversmes tiesa nesaskata pamatu Ministru kabineta apgalvojumam, ka valstij šāda kārtība būtu pārmērīgi apgrūtinoša. Jau šobrīd to notiesāto, kuri sodu izcieš atklātajos cietumos, personiskā datortehnika tiek pakļauta regulārām pārbaudēm (sk. Kodeksa 41. panta sesto daļu). Turklāt to notiesāto skaits, kuri, atrodoties ieslodzījuma vietā, studē augstākās izglītības programmās, ir salīdzinoši neliels. Proti, saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegto informāciju 2018. gadā kopumā izglītību dažādās programmās iegūst 1574 notiesātie, no tiem pieci - augstākās izglītības programmās (sk. lietas materiālu 1. sēj. 70. lp.). Jāņem vērā arī tas, ka atsevišķos gadījumos notiesātajam nebūs nepieciešami palīglīdzekļi, piemēram, speciāla datortehnika, un viņš studijas augstākā līmeņa izglītības iegūšanai varēs turpināt, izmantojot tikai ieslodzījuma vietā esošos datorus. Jautājums par to, vai šāda palīglīdzekļa, piemēram, datortehnikas, izmantošana ir objektīvi nepieciešama, jāizlemj, veicot individuālu apstākļu izvērtējumu katrā konkrētajā gadījumā. Satversmes tiesa secina, ka pastāv saudzējošāks līdzeklis, kas mazāk ierobežotu personai Satversmes 112. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, bet ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - sabiedrības drošības aizsardzība - sasniegt tādā pašā kvalitātē. Tādējādi ierobežojums neatbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju notiesātajam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai, neatbilst Satversmes 112. pantam.