20. Article

Turklāt Satversmes tiesa vērš Ministru kabineta uzmanību uz to, ka apstrīdētā norma, kā arī citas Noteikumu Nr. 423 normas, kas attiecas uz priekšmetu lietošanu brīvības atņemšanas iestādē, ir formulētas tādējādi, ka nosaka priekšmetus, kurus notiesātajam ir atļauts glabāt. Tas nozīmē, ka brīvības atņemšanas iestādes administrācijai nav tiesību atļaut notiesātajam lietot citus, šajās tiesību normās neminētus priekšmetus, pat ja ar to lietošanu netiktu apdraudēta kārtība un drošība ieslodzījuma vietā. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus personai Satversmē ietverto pamattiesību aizskārumus. Tāpēc Ministru kabinetam ir pienākums apsvērt, kā konkrētais tiesiskais regulējums būtu pilnveidojams. Satversmes tiesa jau vērsusi uzmanību uz to, ka ir iespējams izvēlēties citu veidu, kā regulējams jautājums par brīvības atņemšanas iestādēs glabājamiem priekšmetiem. Piemēram, ir iespējams izstrādāt to priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajam glabāt ir aizliegts. Tāpat varētu definēt kritērijus, pēc kuriem izšķirams, kādu priekšmetu glabāšana ir aizliedzama, vai uzskaitīt tos priekšmetus, kuru glabāšana ir atļauta, turklāt paredzot brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības lemt par atļauju glabāt citus priekšmetus, ja notiesātais to lūdz (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-03 14.2. punktu). Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: