3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 112. pantam. Pieteikuma iesniedzējam brīvības atņemšanas iestādē doktora disertācijas izstrādei bijis nepieciešams jaudīgs jaunākās paaudzes dators ar pietiekami jaunu programmnodrošinājumu. Tomēr Noteikumi Nr. 423, tostarp apstrīdētā norma, neparedzot notiesātajiem tiesības kamerās un koplietošanas telpās izmantot personisko datoru. Atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk - Kodekss) 41. panta sestajai daļai personisko datortehniku ar pieeju internetam drīkstot izmantot vienīgi tie notiesātie, kuri sodu izcieš atklātajos cietumos, ja ir saņemta brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauja un ja dators ir nepieciešams notiesātā izglītības apguves vai nodarbinātības nodrošināšanai. Turklāt minētā datortehnika tiekot pakļauta pārbaudei. Turpretim notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtajos, daļēji slēgtajos cietumos vai audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem, šādu personisko datortehniku izmantot esot aizliegts. Šajās brīvības atņemšanas iestādēs notiesātajiem esot iespēja, saņemot iestādes priekšnieka atļauju, izmantot iestādes datorus. No Satversmes 112. panta pirmā teikuma izrietot tiesības uz augstāko izglītību. Tiesības studēt doktorantūrā patiešām ietilpstot Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā, taču no tām neizrietot valsts pienākums nodrošināt visām personām studijas doktorantūrā. Valstij esot pienākums nodrošināt vienīgi pamatizglītības apguvi nepilngadīgajiem, bet neesot pienākuma nodrošināt vidējās un augstākās izglītības apguvi, kā arī šādas izglītības apguvei nepieciešamos tehniskos līdzekļus pieaugušajiem brīvības atņemšanas iestādēs. Tomēr valsts, ciktāl tas ir iespējams, arī notiesātajiem, kuri izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādēs, nodrošinot iespēju studēt augstskolā. Atbilstoši Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtajai informācijai 2018. gadā augstākās izglītības programmās bijuši iesaistīti pieci notiesātie. Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības uz notiesātajiem esot attiecināmas vienīgi tiktāl, ciktāl šīs pamattiesības nav ierobežotas un ir savienojamas ar soda izciešanas mērķi un ieslodzījuma režīmu. Ņemot vērā soda izciešanas režīma prasības un soda izpildes specifiku, notiesātais tiesības studēt augstskolā nevarot īstenot tādā pašā kārtībā un apjomā, kādā tās var īstenot persona ārpus brīvības atņemšanas iestādes. Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja doktora disertācijas izstrādei izmantot brīvības atņemšanas iestādes datoru, tomēr viņš no tā atteicies. Turklāt neesot konstatējami apstākļi, kas liecinātu par to, ka doktora disertācijas izstrāde bija steidzama. Pieteikuma iesniedzējs studējot doktorantūrā kopš 2006. gada, un neesot saprotams, kādēļ tieši brīvības atņemšanas iestādē, kur viņš pavadīja astoņus mēnešus un septiņas dienas, viņam bija nepieciešams portatīvais skaitļotājs. Brīvības atņemšanas iestādē viņš esot varējis veikt citas doktora disertācijas izstrādei nepieciešamās darbības. Līdz ar to neesot aizskartas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 112. pantā paredzētās tiesības studēt doktorantūrā. Noteikumi Nr. 423 esot izdoti, pamatojoties uz Kodeksa 11. panta piekto daļu un 47. panta pirmo daļu. Minētās tiesību normas pilnvarojot Ministru kabinetu izstrādāt brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus un reglamentēt to, kādus priekšmetus notiesātajiem ir atļauts glabāt. Tādējādi no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Tas esot noteikts tādēļ, lai brīvības atņemšanas iestādēs nodrošinātu kārtību un drošību, aizliedzot tādu priekšmetu izmantošanu, ar kuriem var tikt izdarītas neatļautas darbības. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības drošības aizsardzība. Aizliegums notiesātajiem saņemt un glabāt personisko datoru novēršot iespēju datoru izmantot tādu darbību veikšanai, kuras var apdraudēt sabiedrības drošību, tādēļ ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ja notiesātajiem slēgtajā vai daļēji slēgtajā cietumā tiktu atļauta personiskā datora saņemšana un glabāšana, brīvības atņemšanas iestādes administrācijai būtu nepieciešams regulāri pārbaudīt katru notiesātā glabāšanā esošo datoru. Šādai pārbaudei būtu nepieciešama arī ļoti apjomīga personāla resursu un tehnisko līdzekļu piesaiste. Tātad nepastāvot citi, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem būtu sasniedzams pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis. No Satversmes 112. panta neizrietot valsts pienākums notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs izglītības apguves procesā nodrošināt pieeju tieši tādam datoram, kas atbilstu katra notiesātā individuālajām vēlmēm un vajadzībām. Apstrīdētā norma neliedzot notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs iegūt visu līmeņu izglītību, ciktāl izglītības iegūšanas kārtība nav pretrunā ar soda izciešanas mērķi un režīmu.