8. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz iespēju katru gadījumu vērtēt individuāli, lai lemtu par atļauju notiesātajam izglītības vajadzībām izmantot dažādas ierīces, neatbilst Satversmes 112. pantam. Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību aptverot visas izglītības pakāpes, visus izglītības veidus un ieguves formas, kā arī visas izglītojošās darbības un visu veidu studijas, tostarp doktorantūras studijas. Turklāt šīs tiesības varot būt vērstas ne tikai uz akadēmisko zināšanu papildināšanu, bet arī uz profesijas apguvi. Tiesības uz izglītību ietverot arī tiesības izmantot tos mācību līdzekļus, palīglīdzekļus un resursus, kuri ir pieejami un nepieciešami konkrētās izglītības apguvei. Valstij neesot pienākuma ikvienam nodrošināt tiesības iegūt augstāko izglītību. Tomēr valstij esot pienākums, cik vien tas iespējams, neiejaukties ikviena tiesībās atbilstoši savām spējām apgūt izglītību un iesaistīties izglītojošās darbībās, tostarp arī doktorantūras studiju programmā. Valstij būtu jāīsteno tāda politika, kas pēc iespējas vairāk sekmētu šo tiesību izmantošanu atbilstoši katra individuālajām spējām. Esot jāņem vērā, ka Latvijā tāds rādītājs kā doktorantūras absolventu īpatsvars ir viens no zemākajiem Eiropā. Tas norādot uz nepieciešamību veicināt augstākās izglītības, tostarp doktorantūras studiju, pieejamību un tādējādi sekmēt augstākās izglītības sistēmas attīstību. Notiesātais tiesības uz augstāko izglītību varot īstenot tikai atbilstoši noteiktajam soda izciešanas mērķim un režīmam. Ieslodzījuma vietās neesot spēkā vispārējs ierobežojums notiesātajiem iegūt augstāko izglītību un iespēju robežās tās apguve tiekot atbalstīta. Pieteikuma iesniedzējs neesot atradies atklātā cietumā, un saskaņā ar apstrīdēto normu viņam neesot bijušas tiesības pienesumā saņemt doktora disertācijas rakstīšanai nepieciešamo datortehniku. Tādējādi ar apstrīdēto normu esot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības. Proti, personai esot liegta iespēja saņemt un lietot mācību palīglīdzekļus, tādējādi ierobežojot tās iespējas apgūt izraudzīto izglītības programmu vēlamajā veidā un apjomā. Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība, bet šis ierobežojums neesot samērīgs. Vispārējs aizliegums slēgtajos, daļēji slēgtajos cietumos un audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem saņemt un izmantot personisko datoru nozīmējot to, ka notiesātajām personām, kuras izcieš sodu šajās brīvības atņemšanas iestādēs, nav iespējams personisko datoru izmantot nekādām - ne likumīgām, nedz arī nelikumīgām - darbībām. Apstrīdētā norma šobrīd aizliedzot arī tādu ierīču kā, piemēram, elektroniskās vārdnīcas, elektroniskie grāmatu lasītāji, audiogrāmatas un to lasītāji, zinātniskie un grafiku kalkulatori saņemšanu un izmantošanu. Pastāvot iespējamība, ka tādas ierīces kā datori varētu tikt izmantotas saziņai ar citām personām. Tomēr neesot saprotams, kādā veidā citu minēto ierīču izmantošana varētu šādu nelikumīgu saziņu nodrošināt. Atbilstoši Kodeksa normām daļēji slēgtajos cietumos tiekot nodrošināta notiesāto apsardze un pastāvīga uzraudzība, bet slēgtajos cietumos - pastiprināta apsardze un maksimāla uzraudzība. Turklāt jau šobrīd notiesāto lietošanā esošā sadzīves tehnika tiekot regulāri pārbaudīta. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt, piemēram, ierobežojot tādu ierīču kā datori lietošanas laiku un vietu vai ieviešot noteikumu, ka ierīci var lietot ieslodzījuma vietas datorklasē, brīvības atņemšanas iestādes darbinieka uzraudzībā. Personas lūgums ļaut tai izmantot citus, apstrīdētajā normā neminētus priekšmetus būtu vērtējams katrā gadījumā individuāli. Tomēr apstrīdētā norma šādu individuālu izvērtējumu neparedzot, un tāpēc tajā ietvertais ierobežojums neesot samērīgs.