11. Article

Pieaicinātās personas - Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore Dr. med. Gundega Knipše un Bioloģijas fakultātes asociētā profesore Dr. biol. Līga Plakane - norāda, ka, neraugoties uz vīriešu un sieviešu anatomiskajām, fizioloģiskajām un psihiskajām atšķirībām, dzimumam jeb piederībai pie definētā dzimuma tomēr nevajadzētu būt par izšķirošo kritēriju dažādu ieslodzījuma režīmu piemērošanai. Dzimumatšķirības jeb dzimuma dimorfisms nozīmējot cilvēku iedalījumu divos dzimumos: vīriešu un sieviešu. Organisma līmenī dzimuma dimorfisms atspoguļojoties primārajās un sekundārajās dzimumpazīmēs un esot ģenētiski determinēts. Dzimumpazīmes sākot veidoties jau embrionālās attīstības stadijā, bet galīgā noteikta dzimuma pazīmju noformēšanās notiekot pubertātes perioda beigās. Pieaugušam cilvēkam anatomiski dzimuma dimorfisms izpaužoties visos orgānos un orgānu sistēmās. Piemēram, atšķirības esot konstatējamas vīrieša un sievietes skeleta uzbūvē, muskulatūras attīstībā un taukaudu lokalizācijā. Turklāt arī visu organisma funkciju - veģetatīvo, somatisko, psihisko un sensoro - regulācija gan neirālā, gan hormonālā līmenī esot dzimumatšķirīga. Vīrieši un sievietes atšķirīgi reaģējot uz akūtu vai hronisku psihosociālu stresu, tādēļ esot iespējama arī atšķirīga reakcija, kas izpaužas uzvedībā. Sievietes esot jutīgākas pret sociāliem stresa izraisītājiem, taču stresa tolerance viņām esot lielāka nekā vīriešiem.