22. Article

Kritērijs, uz kuru balstīta izskatāmajā lietā izvērtējamā atšķirīgā attieksme, ir dzimums, tādēļ, vērtējot to, vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, citstarp jāņem vērā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības izpratnes attīstības vēsturiskais konteksts. 22.1. Līdz 20. gadsimta sākumam lielākajā daļā pasaules valstu sievietes netika uzskatītas par pilntiesīgām sabiedrības loceklēm un sabiedrība kopumā bija patriarhāla. Gan par vīriešu, gan par sieviešu lomu sabiedrībā bija iesakņojušies noteikti stereotipi, kas daļēji saglabājušies arī līdz mūsdienām. Sieviešu loma tradicionāli tika saistīta ar bērnu audzināšanu un ģimenes aprūpi (sk. Latvijas Republikas Sākotnējā ziņojuma par 1979. gada 18. decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Republikā laika posmā līdz 2002. gada 1. janvārim 22. punktu). Sievietēm bija mazāk iespēju īstenot savas tiesības nekā vīriešiem. Citstarp sabiedrībā valdošo izpratni par sieviešu tiesībām ilustrē arī vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm. Lai gan sieviešu emancipācija Eiropā sākās jau 20. gadsimta pirmajā pusē, vairākās Rietumeiropas valstīs sievietes vēlēšanu tiesības ieguva vien gadsimta beigās (sk.: Birke R., Sachse C. Menschenrechte und Geschlecht im 20. Jahrhundert. Historische Studien. Göttingen: Wallstein, 2018, S. 7-12). ANO Ģenerālā asambleja, ņemot vērā arī to, ka sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un miera pamats pasaulē, 1948. gada 10. decembrī pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas bija viens no pirmajiem soļiem starptautisko cilvēktiesību standartu iedibināšanā. Tās 1. pantā nostiprināts universāls princips, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Laika gaitā šis princips, tāpat kā visa cilvēktiesību aizsardzības sistēma, attīstījās, un 20. gadsimta otrajā pusē modernā sabiedrība nonāca līdz izpratnei, ka noteiktas sabiedrības grupas, citstarp arī sievietes, ir ievainojamākas un mazāk aizsargātas nekā citi sabiedrības locekļi. Tādēļ valstīm ir pienākums rīkoties - veikt noteiktus pasākumus šo personu situācijas uzlabošanai. 22.2. Nolūkā veicināt pasākumus, kas nepieciešami, lai diskriminācija pret sievietēm visās tās formās un izpausmēs tiktu novērsta, ANO 1979. gada 18. decembrī pieņēma īpašu dokumentu, kas vērsts uz sieviešu tiesību aizsardzību, proti, Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk - Konvencija par sieviešu diskriminācijas izskaušanu). Saskaņā ar šīs konvencijas 1. pantu jēdziens "diskriminācija attiecībā uz sievietēm" apzīmē jebkādu atšķirību, izņēmumu vai ierobežojumu pēc dzimuma pazīmes, kas samazina vai likvidē cilvēka tiesību vai pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai realizēšanu sievietēm politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoņa tiesību vai jebkurā citā sfērā neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību. Konvencijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu 2. pants noteic, ka dalībvalstis nosoda diskrimināciju attiecībā uz sievietēm visās tās formās un citstarp apņemas ietvert vīriešu un sieviešu līdztiesības principu savās nacionālajās konstitūcijās un nodrošināt šā principa praktisku īstenošanu, veikt attiecīgus likumdošanas un citus pasākumus, kuri aizliedz jebkādu diskrimināciju attiecībā uz sievietēm, kā arī veikt attiecīgus pasākumus, lai grozītu vai atceltu spēkā esošos likumus, lēmumus, paražas un praksi, kas ir diskriminējoša attiecībā uz sievietēm. Latvija Konvencijai par sieviešu diskriminācijas izskaušanu pievienojās 1992. gada 14. aprīlī. 22.3. Diskriminācijas aizlieguma princips ietverts arī rekomendējoša rakstura dokumentos, kas attiecas tieši uz ieslodzītajiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, pieņemot tiesisko regulējumu, kas skar ieslodzītās personas, iespēju robežās jāvadās pēc ANO un Eiropas Padomes izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 10. punktu). Ar ANO Ģenerālās asamblejas 2015. gada 17. decembra rezolūciju Nr. 70/175 apstiprināto Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 2. punkts un Eiropas Cietumu noteikumu 13. punkts paredz, ka šie noteikumi jāpiemēro objektīvi, nepieļaujot diskrimināciju nekādu iemeslu, tostarp dzimuma, dēļ. Abos šajos dokumentos noteikta arī prasība izvietot atsevišķi dažādas notiesāto grupas, tostarp vīriešus un sievietes (sk. ANO Ieslodzīto režīma minimālo standartnoteikumu 11. punktu un Eiropas Cietumu noteikumu 18.8. punktu). Tādējādi dzimums ir viens no aizliegtajiem diskriminācijas kritērijiem, kas ticis noteikts sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības vēsturiskās attīstības rezultātā.