24. Article

Satversmes tiesa jau secināja, ka princips, kas sievietēm paredz vieglāku brīvības atņemšanas soda izciešanas režīmu, pēc būtības darbojas gandrīz 50 gadus. Grozījumi apstrīdētajā normā un citās Kodeksa normās izdarīti bieži, tomēr šo principu likumdevējs nav atcēlis. Konvencijas par sieviešu diskriminācijas izskaušanu 4. pants noteic, ka īpašie pasākumi, kuru mērķis ir paātrināt vīriešu un sieviešu faktiskās vienlīdzības sasniegšanu, nekādā ziņā nedrīkst izraisīt nelīdztiesīgu vai diferencētu standartu saglabāšanos un tie jāatceļ, kad tiek sasniegti mērķi, kas paredz vienādas iespējas un līdztiesīgu attieksmi. Tāpēc likumdevējam ir periodiski jāpārliecinās, vai īpašās grupas papildu aizsardzība joprojām ir nepieciešama. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka laika gaitā situācija var mainīties un var pienākt brīdis, kad valsts īstenoti īpaši pasākumi kādas sabiedrības grupas tiesību aizsardzībai vairs nav nepieciešami un attaisnojami. Proti, kādā brīdī ieguvums no valsts īstenotajiem pasākumiem sieviešu stāvokļa uzlabošanai var neatsvērt kaitējumu, kuru vīriešiem nodara pret viņiem īstenotā atšķirīgā attieksme (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 12. aprīļa sprieduma lietā "Stec and Others v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 65731/01 un 65900/01, 62. punktu). Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai joprojām pastāv objektīvs un saprātīgs pamats tam, ka notiesātajiem vīriešiem noteikts atšķirīgs brīvības atņemšanas soda izciešanas režīms, tostarp atšķirīgs tiesību un ierobežojumu apjoms, salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm.