26. Article

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs atšķirīgo attieksmi pret notiesātajiem vīriešiem un sievietēm pamatā saskata atšķirīgajos tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumos, kas noteikti apstrīdētajā normā un Kodeksa 50.5 pantā. Arī Satversmes tiesa ir secinājusi, ka notiesātajiem noteikto tiesību apjoma atšķirības galvenokārt skar privātās dzīves īstenošanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 13.1. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk noskaidrotu šo normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu). Tiesības uz privāto dzīvi ietilpst Satversmes 96. panta tvērumā. Šo tiesību primārais mērķis ir ļaut cilvēkam attīstīt savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Proti, tiesības uz privāto dzīvi ietver tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citām personām, it īpaši emocionālajā sfērā, lai pilnveidotu un attīstītu savu personību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 11. punktu). Savukārt Satversmes 110. pantā nostiprinātas ģimenes, vecāku un bērna tiesības. Tiesības uz ģimenes dzīvi nozīmē tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Būtisks ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam otra sabiedrību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu). Satversmes tiesa atzinusi, ka valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene, atsaucoties uz Satversmes ievadu, kurā nostiprināts tas, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats un ka ikviens rūpējas par saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un nākamajām paaudzēm (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 13. punktu). Satversmes tiesa uzsver, ka tas ir cieši saistīts arī ar bērna tiesībām uzaugt ģimenē. Turklāt Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Jebkura darbība un lēmums, kas attiecas uz bērnu, ir jāveic un jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Turklāt bērna interešu prioritātes princips jāievēro arī tad, ja lēmums nav vērsts uz viņu, taču var tikt attiecināts uz bērnu vai skart viņu netieši. Šis princips attiecas uz visiem trim valsts varas atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 11.2. un 18.3. punktu). Ieslodzījuma vietā esošo personu tiesības sazināties ar ģimenes locekļiem un citām personām ir ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 12. punktu). Tomēr no personas tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet valsts pienākums palīdzēt personai uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem arī ieslodzījuma laikā. Ieslodzījuma dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām personām samazinās, tāpēc valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams, mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu). Turklāt likumdevēja pienākums, lemjot par cilvēktiesību aizsardzības jautājumiem, ir noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas līdzsvaro dažādas ar cilvēktiesību aizsardzību saistītās intereses (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 9. punktu). Ierobežojot ieslodzītā tiesības sazināties ar ģimeni, vienlaikus tiek ierobežotas arī ģimenes locekļu tiesības sazināties ar ieslodzīto. Tātad, izvērtējot apstrīdēto normu, Satversmes tiesai ir jāņem vērā, ka tā skar ne tikai notiesātā vīrieša, bet arī viņa ģimenes locekļu tiesības un ka īpaši aizsargājamas ir vecāku un bērnu savstarpējās attiecības.