3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Kodeksa 50.4 pants atbilst Satversmes 91. pantam. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības apstrīdot Kodeksa 50.4 panta pirmo daļu, tāpēc arī atbildes rakstā pamatota vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 91. pantam. Latvijā esot 10 ieslodzījuma vietu un astoņās no tām brīvības atņemšanas sodu izciešot pilngadīgi vīrieši. Savukārt lielākā daļa notiesāto sieviešu izciešot sodu vienā ieslodzījuma vietā - daļēji slēgtajā Iļģuciema cietumā, nedaudz sieviešu esot ievietotas arī Olaines cietuma daļēji slēgtā cietuma nodaļā, atklātā cietuma nodaļā un atkarīgo centrā. 2019. gada 20. janvārī aptuveni astoņi procenti jeb 230 no visiem ieslodzītajiem bijušas sievietes. Absolūtais vairākums šo sieviešu izdarījušas mantiska rakstura noziegumus vai tādus noziegumus, kas saistīti ar narkotisko vielu nelikumīgu apriti, un izciešot brīvības atņemšanas sodu līdz 10 gadiem. Atšķirīgā attieksme, kas balstīta uz personas dzimumu, esot pieļaujama, ja vien tā ir objektīvi un saprātīgi pamatota. Formāli vīrieši un sievietes, kas ar brīvības atņemšanu notiesāti par pilngadīgā vecumā izdarītu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, atrodoties salīdzināmos apstākļos. Tomēr šāds salīdzinājums neesot korekts, jo starp notiesātajiem vīriešiem un sievietēm pastāvot objektīvas atšķirības, kuras likumdevējs nedrīkstot ignorēt. Tomēr turpmāko pamatojumu atšķirīgās attieksmes attaisnojamībai Saeima sniegusi, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi šo ieslodzīto grupu salīdzināšanā. Sievietes, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma vietās gan Latvijā, gan citās valstīs, tiekot uzskatītas par vienu no īpašajām ieslodzīto grupām, kuru vajadzībām valstij jāpievērš sevišķa uzmanība. Šāds valsts pienākums esot saistīts gan ar to, ka ieslodzīto sieviešu skaits ir daudzkārt mazāks par ieslodzīto vīriešu skaitu un tradicionāli ieslodzījuma vietas bijušas pielāgotas vīriešu vajadzībām, gan arī ar to, ka lielākā daļa sieviešu ar brīvības atņemšanu notiesātas nevis par vardarbīgiem noziegumiem, bet gan mantiska rakstura vai ar narkotiskajām vielām saistītiem noziegumiem. Tādējādi sievietes tiekot uzskatītas par mazāk bīstamu ieslodzīto kategoriju. Izvietojot notiesātos dažāda veida cietumos, esot jāņem vērā viņu īpašās vajadzības. Šādas vajadzības netiekot apšaubītas, piemēram, attiecībā uz nepilngadīgiem notiesātajiem. Līdzīga, šajā gadījumā - dzimuma vajadzībām atbilstoša pieeja, pēc Saeimas ieskata, ir nodrošināma arī attiecībā uz sievietēm. Arī doktrīnā esot norādīts: lai nodrošinātu sieviešu specifisko vajadzību ievērošanu, cietumus administrējošām iestādēm ir jāizstrādā un jāpiemēro tāda ieslodzīto klasifikācijas un izvietošanas politika, kurā būtu ņemtas vērā notiesāto dzimuma īpatnības. Notiesāto sieviešu izvietošanā šobrīd pasaulē pārāk maz tiekot ņemti vērā apstākļi, kas raksturo lielu daļu šo sieviešu, tostarp vecāka pienākumi, iepriekš pārdzīvotā vardarbība un notiesāto sieviešu radītais risks. Atšķirīga soda izciešanas kārtība esot saistīta arī ar to, ka notiesāto sieviešu iespējas uzturēt attiecības ar ģimeni un sociālos kontaktus ir vairāk ierobežotas, jo Latvijā ir tikai viena ieslodzījuma vieta, kur brīvības atņemšanas sodu izcieš sievietes. Pretēji Pieteikuma iesniedzēja priekšstatam, atšķirības brīvības atņemšanas soda izpildes organizēšanā izrietot ne tikai no vīriešu un sieviešu fizioloģiskajām atšķirībām, bet arī no atšķirīgās bīstamības pakāpes, būtiskām sociālo apstākļu un iepriekšējās pieredzes atšķirībām, kā arī no atšķirīgās ietekmes, kādu uz vīriešiem un sievietēm atstāj izolācija un citi ar paaugstinātu drošību saistītie apstākļi. Drošības prasību atšķirības izrietot arī no datiem par atkarību izraisošo vielu lietošanu ieslodzījuma vietās. Piemēram, 2018. gadā alkoholu lietojuši 22 procenti ieslodzīto vīriešu un tikai divi procenti sieviešu. Atkarību izraisošo vielu lietošana ne tikai būtiski kavējot brīvības atņemšanas soda mērķu sasniegšanu, bet arī ietekmējot drošību un kārtību ieslodzījuma vietā. Saeima neapstrīd to, ka Kodekss paredz atšķirīgu kārtību, kādā pie minētajām salīdzināmajām grupām piederīgās personas uzsāk brīvības atņemšanas soda izciešanu. Soda izciešanas režīms slēgtajā cietumā, kur soda izciešanu uzsāk vīrieši, nenoliedzami esot stingrāks nekā daļēji slēgtajā cietumā, kur sodu sāk izciest sievietes. Kodekss paredzot notiesātajiem atšķirīgus apstākļus atkarībā gan no cietuma veida, gan soda izpildes režīma pakāpes. Atsaucoties uz Starptautiskā Cietumu pētniecības centra (International Centre for Prison Studies) pētījumu, Saeima norāda, ka vīriešu un sieviešu cietumos nepieciešami atšķirīgi drošības noteikumi, jo sieviešu pastrādātie noziegumi retāk ir saistīti ar vardarbību, turklāt vīriešu un sieviešu uzvedība cietumā ir atšķirīga. Tādējādi Latvijas likumdevējs esot ņēmis vērā sieviešu kā atsevišķas ieslodzīto grupas atšķirīgos apstākļus, kā arī atšķirīgo vispārīgo raksturojumu un izšķīries par sieviešu izvietošanu daļēji slēgtā cietumā, kur viņām iespējams nodrošināt labāk piemērotus soda izciešanas apstākļus. Soda izpildes režīmu un no tiem atkarīgā tiesību un pienākumu apjoma atšķirības esot nesaraujami saistītas ne tikai ar drošības riskiem, bet arī ar progresīvo soda izpildi. Soda izpildes politikas jautājumos, tostarp arī soda izpildes režīma noteikšanā, likumdevējam esot plaša rīcības brīvība. Turklāt tiesību un pienākumu apjoms soda izpildes sistēmā esot atkarīgs arī no tajā pieejamiem resursiem, ar kuriem saprotami ne tikai finanšu līdzekļi, bet arī, piemēram, ilglaicīgo satikšanos organizēšanai pieejamās telpas vai drošības un kārtības nodrošināšanai nepieciešamie cilvēkresursi. Līdz ar to vienots soda izpildes režīms noteiktām ieslodzīto personu kategorijām esot saistīts arī ar nepieciešamību efektīvi organizēt soda izpildes procesu, nodrošinot visiem notiesātajiem, kuri sodu izcieš attiecīgajā režīma pakāpē, vienlīdzīgas iespējas izmantot tiem likumā paredzētās tiesības. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. janvāra spriedums lietā "Ēcis pret Latviju" attiecas nevis uz soda izpildes režīmu pašu par sevi, bet uz konkrētu tā aspektu - iespējām īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Tādēļ šajā spriedumā paustās atziņas nevarot attiecināt uz izskatāmo lietu. Izskatāmajā lietā būtisks apstāklis esot arī tas, ka vienāda attieksme pret vīriešiem un sievietēm, kas notiesāti ar brīvības atņemšanu par pilngadības vecumā pastrādātu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, visticamāk, nozīmētu būtisku apstākļu pasliktināšanos tieši sievietēm. Pieteikuma iesniedzējs vēloties, lai vienāda attieksme tiktu nodrošināta, ļaujot vīriešiem uzsākt soda izciešanu daļēji slēgtā cietumā. Tomēr šādas prasības izpilde visupirms apdraudētu cietumā nepieciešamo drošību un kārtību, kas ir efektīvas soda izpildes priekšnoteikums. Savukārt vienādas attieksmes nodrošināšana, ievietojot sievietes slēgtajā cietumā, būtu pretrunā ar valsts pienākumu nodrošināt dzimuma vajadzībām atbilstošu pieeju soda izpildes organizēšanai. Nelielais daudzajiem soda izpildes režīmiem atbilstošo ieslodzīto sieviešu skaits arī ievērojami apgrūtinātu efektīvu soda izpildes organizēšanu. Līdz ar to formāla vienādas attieksmes nodrošināšana, visticamāk, novestu pie tā, ka sievietēm piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde kļūtu mazāk efektīva. Ņemot vērā minēto, esot jāatzīst, ka Kodeksa 50.4 pantā noteiktajam ierobežojumam ir objektīvs un saprātīgs pamats, šis ierobežojums aizsargā citu cilvēku - ar brīvības atņemšanu notiesāto sieviešu - tiesības un ir samērīgs.