5. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka Kodeksa 50.4 pants, ciktāl no tā izriet tiesību, konkrēti, personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, ierobežojumi, neatbilst Satversmes 91. pantam. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai ieslodzītie vīrieši un sievietes uzskatāmi par personu grupām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos, ja vien nav konstatējami kādi papildu apstākļi (piemēram, grūtniecība). Ieslodzīto personu tiesību apjoms slēgtajā un daļēji slēgtajā cietumā būtiski atšķiroties. Īpaši atšķirīgi esot tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumi, kas attiecas uz saskarsmi ar ārpasauli un tuviniekiem. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 2006. gada 11. janvāra ieteikumu Rec(2006) dalībvalstīm par Eiropas Cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas Cietumu noteikumi), tiesībsargs norāda, ka saziņas ierobežojumiem jābūt atkarīgiem nevis no ieslodzītās personas dzimuma, bet gan no apdraudējuma, ko tā var radīt, kā arī no tās uzvedības un citiem faktoriem. Dažādu starptautisko dokumentu izpratnē ieslodzītajām sievietēm neapšaubāmi esot specifiskas vajadzības, kas izrietot no sievietes fizioloģiskajām un bioloģiskajām īpatnībām, un šīs vajadzības noteikti esot ņemamas vērā un apmierināmas. Īpašai attieksmei vajagot būt pret grūtniecēm un jaunajām māmiņām. Ar brīvības atņemšanu notiesāto sieviešu skaits esot neliels, un tāpēc pastāvot lielāka varbūtība, ka viņu tiesības tiek ierobežotas nesamērīgi. Piemēram, varot būt grūti nodrošināt ieslodzītajiem vīriešiem un sievietēm atsevišķas telpas vai varot būt tā, ka sievietes tiek izvietotas tālāk no savas dzīvesvietas un ģimenes. Tomēr Latvija esot salīdzinoši neliela valsts un vienīgais sieviešu cietums atrodoties galvaspilsētā Rīgā, uz kurieni no jebkuras Latvijas vietas varot nokļūt dažu stundu laikā. Turklāt nereti arī notiesātie vīrieši tiekot izvietoti tālu no mājām, lai gan vīriešu cietumu ir vairāk. Attiecībā uz Saeimas argumentiem par to, ka sievietes retāk izdarot vardarbīgus noziegumus, esot vairāk tendētas uz pašnāvību un biežāk cietušas no vardarbības, tiesībsargs norāda, ka ikviens cilvēks, viņa personība un ar viņu saistītie riski ir jāvērtē individuāli un vispārīgi pētījumi nevar kalpot par juridisku pamatu tam, lai personai vienīgi tās dzimuma dēļ tiktu ierobežotas cilvēktiesības. No tiesībsarga novērojumiem izrietot, ka vīrieši vairāk nekā sievietes ir tendēti uz soda izciešanas režīma noteikumu pārkāpšanu, tādējādi attiecībā uz viņiem pastāvot lielāks drošības un veselības apdraudējuma risks. Taču vīrieši mēdzot būt arī ļoti emocionāli jūtīgi un arī atsevišķām ieslodzīto vīriešu grupām esot raksturīgs augsts pašsakropļošanās un suicīda risks. Tādēļ, ja vien runa nav par sieviešu īpašajām fizioloģiskajām vajadzībām, nebūtu pareizi sievietēm, kuras notiesātas par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, tikai dzimuma dēļ vien soda izpildē paredzēt vairāk tiesību, tostarp un it īpaši tiesību uz privāto dzīvi, nekā par tāda paša nozieguma izdarīšanu notiesātiem vīriešiem. Izņēmums varētu būt drošības un uzraudzības jautājumi, jo šajā aspektā mazāki ierobežojumi sievietēm būtu attaisnojami un samērīgi. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, tiesībsargs norāda, ka jābūt ļoti nopietniem iemesliem, lai atšķirīga, no dzimuma atkarīga attieksme varētu tikt atzīta par atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk - Konvencija). Atšķirīga attieksme esot pieļaujama tikai ļoti ierobežotā mērā, ja konkrētā situācijā tā ir attaisnojama tieši ar dzimuma bioloģiskajām īpatnībām (piemēram, īpašs atbalsts mātēm sakarā ar dzemdībām un zīdaiņa aprūpi, bet ne bērna audzināšanu, kas ir arī tēva tiesības un pienākums). Neesot saskatāms objektīvs un saprātīgs pamats noteikt par vienāda smaguma noziegumu izdarīšanu notiesātiem vīriešiem un sievietēm atšķirīgu tiesību apjomu brīvības atņemšanas soda izciešanas laikā. Soda progresīvās izpildes mērķis esot panākt līdzsvaru starp notiesātās personas uzvedību ieslodzījumā, tās resocializācijas pakāpi un šai personai piemērojamo režīmu. Pēdējo gadu laikā soda izpildē akcents tiekot likts tieši uz notiesātā resocializāciju. Ar notiesātajiem strādājot vairāki speciālisti, kas katru notiesāto vērtējot individuāli. Arī Kodekss paredzot katra notiesātā individuālu izvērtējumu un pakāpenisku virzību soda izciešanas režīmu ietvaros atbilstoši viņa uzvedībai ieslodzījuma vietā un viņa resocializācijas pakāpei, neizceļot īpaši kādu no dzimumiem. Tomēr tas neesot pamats mainīt notiesātajam likumā noteikto soda izciešanas režīmu. Latvijā vajadzētu būt tā, lai katram notiesātajam, kas uzsāk soda izciešanu, tiktu noteikts attiecīgs soda izciešanas režīms, pamatojoties uz speciālistu izstrādātu vispusīgu izvērtējumu, kurā citstarp ietvertas individuālās vajadzības. Piemēram, grūtniecēm varētu noteikt neierobežotu pastaigu ilgumu, vairāk iespēju tikties ar bērna tēvu un tamlīdzīgi. Konkrētajā situācijā valstij būtu jācenšas uzlabot visu ieslodzīto personu situāciju, nevis jāpasliktina situācija, kādā šobrīd atrodas ieslodzītās sievietes. Visai sodu izpildes sistēmai vajagot būt balstītai uz individuālu izvērtējumu, bet ieslodzīto sieviešu tiesību apjoma samazinājums neesot pieļaujams.