8. Article

Pieaicinātā persona - biedrība "LATVIJAS CILVĒKTIESĪBU CENTRS" - norāda, ka pastāv objektīvi apstākļi, kuru dēļ brīvības atņemšanas soda izciešanas režīms vīriešiem un sievietēm ir atšķirīgs. Viens no brīvības atņemšanas soda pamatmērķiem esot personas resocializācija, proti, tādu pasākumu kopums, kuri palīdz notiesātai personai pēc soda izciešanas atgriezties sabiedriskajā dzīvē ar iespējami mazākiem zaudējumiem tās integritātei un zemāku noziedzīgu nodarījumu recidīva risku. Resocializācijas pasākumi paši par sevi esot dzimumneitrāli, taču to veikšanas instrumentiem vajagot būt individualizētiem, pretējā gadījumā formālisms pārsniedzot leģitīmā mērķa sasniegšanas vērtību. Dažādu personu grupu resocializācija prasot atšķirīgus pasākumus atkarībā no faktiskās realitātes attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Latvijā situācija attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrībā, pret sievietēm vērstiem aizspriedumiem, diskrimināciju darba tirgū un vardarbību ģimenē esot diezgan plaši izpētīta un atzīta par problemātisku. Piemēram, atbilstoši 2011. gada datiem Latvijā esot 588 tūkstoši ģimeņu, no tām 29 procenti - vientuļo māšu ģimenes, bet tikai trīs procenti - vientuļo tēvu ģimenes. Turklāt viena vecāka ģimenes esot vairāk pakļautas nabadzības riskam. Brīvības atņemšanas soda izciešanas režīma pamatā esot vairāku faktoru kopums, taču nedz kāds no šiem faktoriem, nedz arī tie visi kopsakarā nedrīkstot būt pretrunā ar fundamentālajiem tiesību principiem un ius cogens normām. Arī Bangkokas noteikumu pieņemšana pati par sevi apliecinot valstu konsensu attiecībā uz nepieciešamību sievietēm paredzēt speciālu ieslodzījuma kārtību. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības vēloties panākt atvieglojumus notiesātajiem vīriešiem, nevis notiesāto sieviešu stāvokļa pasliktināšanos. Aizliegums paredzēt atšķirīgu soda izciešanas kārtību vīriešiem un sievietēm varot tikt atzīts par tiesiski pamatotu tikai tādā gadījumā, ja, pirmkārt, ir pierādīts, ka vīriešu un sieviešu ciešanu (arī morālo) un spriedzes izturīguma faktori neatšķiras un soda izciešanas kārtība neietekmē sieviešu reproduktīvās spējas; otrkārt, nepastāv saikne starp brīvības atņemšanas soda izciešanas kārtību un personas spējām resocializēties, citstarp atgriezties darba tirgū; treškārt, attiecīgajā sabiedrībā sievietes pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas netiek stigmatizētas vairāk nekā vīrieši. Sievietes esot uzskatāmas par īpašu ieslodzīto kategoriju, ciktāl atšķirības attiecas uz brīvības atņemšanas soda izciešanas režīmu. Atšķirīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm brīvības atņemšanas soda izpildē tiešām esot institucionalizēta, taču šai atšķirīgajai attieksmei esot leģitīms mērķis - rūpes par sieviešu nākotni un viņu resocializācija. Mērķa sasniegšanas līdzekļi esot samērīgi, ciktāl tie neparedz nepamatoti neproporcionālas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm privātajā dzīvē tajā laikā, kad viņi izcieš sodu par vienādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Latvijā dzīve pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas sievietēm esot objektīvi grūtāka nekā vīriešiem. Valsts neesot tiesīga ignorēt šo faktu, taču nedrīkstot arī nostādīt vīriešus izstumto lomā. Piemēram, iespēja piedalīties tēva, mātes vai bērna bērēs valstij esot jānodrošina notiesātajiem neatkarīgi no dzimuma vai pastrādātā noziedzīgā nodarījuma. Tāpat esot jāveicina notiesāto vīriešu tiesības uz izglītību un veselību un jebkurā soda izciešanas režīmā jāparedz notiesātajam plašākas iespējas sazināties ar ārpasauli. Lai izskaustu pārmērīgas atšķirības, valstij būtu ieteicams pārskatīt katram soda izciešanas režīmam izvirzītos ierobežojumus, pārbaudot to nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā un atbilstību ilgtspējīgas attīstības interesēm.