10. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktā regulējuma ieviešana esot izglītības sistēmas reformu noslēdzošais posms, ar ko beigšoties pāreja uz vienotu izglītības sistēmu. Pāreja uz izglītību valsts valodā Latvijā tiekot īstenota pakāpeniski jau kopš 1998. gada. Tātad pārejas periods ilgstot jau vairāk nekā 20 gadus un esot uzskatāms par samērīgu. Satversmes 112. pants neietverot vecāku tiesības izvēlēties bērna mācību valodu. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ierobežojot Satversmes 112. pantā garantētās tiesības uz izglītību. Valsts pienākums saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 30. pantu esot neliegt pie etniskās, konfesionālās vai lingvistiskās minoritātes piederošam bērnam tiesības kopā ar citiem savas grupas locekļiem baudīt savas tautas kultūras vērtības, pievērsties savai reliģijai un praktizēt to vai lietot dzimto valodu. Valstij esot pienākums nodrošināt iespējas apgūt minoritātes valodu un kultūru arī izglītības sistēmas ietvaros. Latvijas izglītības sistēmā šīs iespējas esot nodrošinātas. Kā izrietot no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta, valstij, veidojot izglītības sistēmu, ir jāizstrādā vienotas prasības visām izglītības iestādēm - gan valsts un pašvaldību dibinātajām izglītības iestādēm, gan privātajām izglītības iestādēm. Sistēmiski interpretējot izglītības jomas tiesisko regulējumu, kas piemērojams mazākumtautību izglītības programmām, esot secināms, ka likumdevējs vienmēr paredzējis vienotas prasības izglītības īstenošanai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs un privātajās izglītības iestādēs. Tātad Pieteikuma iesniedzēji neesot varējuši paļauties uz to, ka privātās izglītības iestādes neiekļausies kopējā izglītības sistēmā un uz tām attieksies atšķirīgs regulējums par valodu, kādā tiek īstenots izglītošanas process. Tomēr tiesiskās paļāvības principa kontekstā esot jāņem vērā Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta attīstības vēsture. Būtisks priekšnoteikums tiesiskās paļāvības principa ievērošanai esot saudzīga pāreja uz jaunpieņemto tiesisko regulējumu un nepārprotams šā regulējuma formulējums. Esot būtiski tas, ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkts, kas paredzēja pāreju uz regulējumu, kas pieņemts, kā norāda Saeima, vairāk nekā 20 gadu garumā pakāpeniski īstenotās mācību valodu reformas ietvaros, ir tieši attiecināts tikai uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, bet valsts iecere šo pašu reformu īstenot arī attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm nav skaidri izteikta. Šī nekonsekvence radot šaubas par to, vai likumdevējs ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu.