11. Article

Pieaicinātā persona - Dr. habil. philol. prof. Ina Druviete - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Izglītības likums un Vispārējās izglītības likums ne vien regulējot izglītību kā zināšanu un prasmju apguves un attieksmju veidošanas procesu un rezultātu, bet esot arī valsts valodas politikas īstenošanas instruments. Valsts valodas politikas mērķis esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli - valsts valodu. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot vērtējama, ņemot vērā Latvijā pastāvošo valodu konkurenci. Valsts valodas aizsardzība esot leģitīms mērķis, kura sasniegšanai izmantojami konkrētai situācijai piemērotākie līdzekļi. Sociolingvistiskā skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos faktiski neatbilstot valsts valodas statusam. Tam par iemeslu esot galvenokārt krievu valodā runājošo iedzīvotāju lingvistiskā pašpietiekamība, kas savukārt kavējot latviešu valodas iemaņu pilnveidošanos šo personu vidū. Tādēļ, lai nodrošinātu latviešu valodas apgūšanu augstā līmenī, nepietiekot ar to, ka latviešu valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet esot nepieciešams to izmantot kā mācību līdzekli. Valsts valodas mācīšanas metodiku un skolotāju pieejamības uzlabošana, kā arī īpašs atbalsts valsts valodas mācīšanai mazākumtautību skolās neesot vienlīdz efektīvi alternatīvi šā mērķa sasniegšanas līdzekļi, bet varot tikt izmantoti kā papildu līdzekļi. Neesot pamata apšaubīt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas samērīgumu. Neesot nozīmes tam, ka izglītojamo skaits privātajās izglītības iestādēs ir salīdzinoši neliels, jo visiem bērniem jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām darba un izglītības iespējām. Turklāt tas vien, ka šobrīd privātajās izglītības iestādēs izglītojamo skaits ir neliels, vēl nenozīmējot, ka nākotnē tas nevarētu palielināties. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot pretrunā ar Satversmes 114. pantu, jo Latvijas izglītības sistēmas ietvaros vienlaikus tiekot nodrošināta gan valsts valodas noturība, attīstība un konkurētspēja, gan mazākumtautību valodu saglabāšana. Tādēļ latviešu valodas izmantošanu izglītības procesā nevarot atzīt par piespiedu asimilāciju. Turklāt dzimtās valodas un kultūras uzturēšanu nodrošinot ģimene un attiecīgās mazākumtautības kopiena. Mūsdienās personas piederība pie vairākām kultūrām un vairāku valodu prasme esot izplatīta tendence. Uzskats, ka otro valodu vai kultūru var apgūt tikai uz dzimtās valodas un kultūras rēķina, esot novecojis. Ikvienā valstī, kur dzīvo dažādu valodu lietotāji, esot nepieciešama oficiālā jeb valsts valoda, kurā notiek personu saziņa ar valsti un pārējām personu grupām. Esot zinātniski pierādīts tas, ka otras valodas apguve un mācības tajā labvēlīgi ietekmē bērna intelekta attīstību, kā arī nekavē zināšanu uzkrāšanu. Nepieciešamība nodrošināt to, ka minoritāšu pārstāvji pienācīgi apgūst valsts valodu, un valsts valodas kā mācību valodas nozīme esot uzsvērta arī Eiropas Padomes un ES izstrādātajos programmatiskajos dokumentos. Valstis baudot rīcības brīvību konkrēta izglītības modeļa izvēlē. Taču vairums valstu izvēloties tādu modeli, kura ietvaros izglītojamie iegūst izglītību valsts valodā. Izņēmumi esot tikai reģionālās vai minoritāšu valodas, kurām attiecīgajās valstīs piešķirts oficiālās valodas statuss. Jautājumam par mācību valodu neesot universāla risinājuma. Katra valsts atbilstoši tās valodu situācijai varot izvēlēties tādu modeli, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas kā sabiedrības integrācijas līdzekļa apguvi. Baltijas valstu pieredze liecinot, ka universāla ES standartu piemērošana, pamatojoties tikai uz pašreizējo situāciju dalībvalstīs un neņemot vērā to vēsturi, nevis veicina sabiedrības integrāciju, bet, tieši otrādi, apgrūtina to. Latvijā mācības valsts valodā faktiski esot vienīgais veids, kādā iespējams nodrošināt sabiedrības integrāciju. Secinājumu daļa