15. Article

Satversmes 112. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma, kas ir attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑57‑03 11.1. punktu). Lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputāti lūdza Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 112. pantam. Savukārt izskatāmā lieta ierosināta par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam teikumam. Tomēr Pieteikumu iesniedzēji ir pauduši argumentus par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tieši Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertajām personas tiesībām uz izglītību. Vienlaikus Satversmes tiesai, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, atbilstoši Satversmes vienotības principam jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi un citās Satversmes normās ietvertās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 18.3. punktu). 15.1. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no šā Satversmes panta izriet valsts pienākums pildīt Latvijai saistošās starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑02‑03 16. punktu). Noskaidrojot Satversmes 112. panta pirmā teikuma saturu, atbilstoši Satversmes 89. pantam ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra par Konvencijas Pirmā protokola 2. panta interpretāciju. Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu). Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Viens no līdzekļiem, kurus valsts izmanto izglītības regulēšanai, ir izglītības standarti - dokumenti, kas atbilstoši izglītības pakāpei un veidam nosaka izglītības programmu galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības obligāto pamatsaturu, iegūtās izglītības vērtēšanas pamatkritērijus un vispārējo kārtību (sk. Izglītības likuma 1. panta 27. punktu). Turklāt ir jāņem vērā, ka izglītības saturu veido ne vien zināšanas, kuras izglītojamais iegūst izglītības procesā, bet arī mācīšanas metodes un mācību process (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 7511/76 un 7743/76, 33. punktu). Tādējādi valstij izglītības standartos ir jānosaka ne vien apgūstamie mācību priekšmeti, bet arī atbilstošas, izglītības mērķu sasniegšanai nepieciešamas prasības attiecībā uz izglītības procesu. Izskatāmajā lietā ir vērtējams regulējums, kas attiecas uz vispārējo izglītību privātajās izglītības iestādēs pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 29. punktu vispārējā izglītība aptver cilvēka, dabas un sabiedrības daudzveidības un vienotības izziņas, humānas, brīvas un atbildīgas personības veidošanās procesu un tā rezultātu. Vispārējai izglītībai ir fundamentāla nozīme, jo no tās ir atkarīga personas spēja patstāvīgi funkcionēt valstī un sabiedrībā. Vispārējās izglītības mērķis nav tikai sniegt izglītojamajam noteiktas zināšanas un prasmes, bet arī nodrošināt viņam nepieciešamās sociālās iemaņas. Proti, kā Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, valsts pienākums vispārējās izglītības nodrošināšanā neaprobežojas tikai ar to, lai izglītojamais apgūtu valsts noteiktiem izglītības standartiem atbilstošas zināšanas un prasmes. Vispārējās izglītības mērķi ir skatāmi plašāk - tai vienlaikus ir jāsasniedz arī vairāki sociālie mērķi. Tas izriet arī no Bērnu tiesību konvencijas 29. panta pirmās daļas "c" punkta, kas noteic, ka izglītošanas mērķis ir ieaudzināt cieņu pret vecākiem, pret savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, pret tās valsts konstitucionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu). Vispārējā izglītība ir ietvars, kurā valsts ne vien nodrošina izglītojamiem patstāvīgai un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamās zināšanas un prasmes, bet arī sekmē viņu personības izkopšanu un nodrošina valsts vērtību nodošanu nākamajām paaudzēm. Attiecīgi valstij ir pienākums noteikt tādas prasības attiecībā uz vispārējās izglītības ietvaros apgūstamajiem priekšmetiem, kā arī mācīšanas metodēm un mācību procesu, lai tiktu pilnvērtīgi sasniegti vispārējās izglītības mērķi. Ikvienam izglītojamam, lai viņš pēc vispārējās izglītības iegūšanas varētu veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, ir nepieciešama spēja brīvi lietot valsts valodu. Tādēļ valsts ir tiesīga vispārējās izglītības standartā noteikt tādas prasības attiecībā uz vispārējās izglītības saturu un mācību procesu, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu to, ka izglītojamie spēj brīvi lietot valsts valodu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās sabiedrības dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu). Demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanas priekšnoteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20. punktu). Līdz ar to valstij ir pienākums nodrošināt, ka tiesiskais regulējums vispārējās izglītības jomā ļauj sasniegt tās mērķi. Šis valsts pienākums neaprobežojas tikai ar valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, bet attiecas arī uz privātajām izglītības iestādēm, kurās tiek nodrošināta vispārējā izglītība. 15.2. Tomēr valstij jāņem vērā, ka no Satversmes 114. panta izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Satversmes 114. pants atklāj Satversmes ievadā ietvertā mazākumtautību cieņas principa saturu. Līdz ar to Latvijā tiek aizsargāta arī mazākumtautību savdabība. Atšķirībā no citiem Satversmes 8. nodaļas pantiem 114. pants aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi - nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt tikai kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. un 23.1. punktu). Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijā atzīts, ka nacionālo minoritāšu un pie tām piederošo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas daļa, un precizēts mazākumtautību tiesību aizsardzības tvērums. Minoritāšu konvencija ietver noteiktus principus, kas dalībvalstīm jāievēro, īstenojot tās vispārējo mērķi - radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā -, un vienlaikus dod dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz konkrētu pasākumu īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23. punktu). Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. No Minoritāšu konvencijas paskaidrojošā ziņojuma izriet, ka pie mazākumtautībām piederošām personām privātās izglītības iestādes vēlams dibināt saskaņā ar valsts izglītības sistēmā spēkā esošajām prasībām, tostarp noteikumiem, kas attiecas uz obligāto izglītību, un šīs iestādes var tikt pakļautas tādām pašām pārraudzības formām kā citas izglītības iestādes, tostarp attiecībā uz izglītības standartiem. Savukārt valstij ir pienākums oficiāli atzīt šajās privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību, ja visi atbilstošie izglītības standarti ir ievēroti (sk. Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību paskaidrojošā ziņojuma 72. punktu). Valsts pienākums nodrošināt mazākumtautību tiesības uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu izglītības procesa ietvaros ir paredzēts arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību aktos. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie nacionālajām minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa paredz personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības iestādes, kā arī vecāku tiesības izvēlēties, ka viņu bērni tiks izglītoti privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās izglītības iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam. Savukārt saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības īstenot viņu pašu izglītības pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un - atkarībā no katras valsts izglītības politikas - arī mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot valsts noteiktos standartus. Arī starptautiskās institūcijas ir norādījušas, ka valstij ir pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības veidot savas izglītības iestādes un iegūt izglītību tajās, ciktāl šo tiesību realizācijas rezultātā attiecīgās personas netiek izslēgtas no visas sabiedrības kopējās valodas un kultūras telpas un ciktāl šajās izglītības iestādēs nodrošinātā izglītība atbilst valsts noteiktajiem izglītības standartiem (sk., piem.: A Human Rights-Based Approach to Education For All. United Nations Children's Fund, United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, 2007, p. 79. Pieejams: https://unesdoc.unesco.org/). No Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izriet pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt privātas izglītības iestādes, kuru mērķis ir mazākumtautības valodas un kultūras apguve, saglabāšana un attīstība. Pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt savas izglītības iestādes aptver dažādu veidu izglītības iestādes. Proti, pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas dibināt neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas un svētdienas skolas, kurās tiek nodrošinātas pie mazākumtautībām piederošo personu pieprasījumam atbilstošas mācības ar mērķi saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un identitāti. Pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī tādas privātas izglītības iestādes, kas nodrošina vispārējo izglītību. Tomēr Satversmes tiesa jau šā sprieduma 15.1. punktā secināja, ka valstij ir ne vien tiesības, bet arī pienākums noteikt prasības attiecībā uz vispārējās izglītības procesā apgūstamo mācību saturu un īstenojamo mācību procesu, lai nodrošinātu vispārējās izglītības mērķu sasniegšanu, un šīs prasības jāattiecina gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm. Lai privāta izglītības iestāde varētu izsniegt valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, tās īstenotajām vispārējās izglītības programmām ir jāatbilst valsts standartu nosacījumiem tieši tāpat kā valsts un pašvaldību izglītības iestāžu īstenotajām vispārējās izglītības programmām. Citiem vārdiem sakot, pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātās privātajās izglītības iestādēs sniegta vispārējā izglītība var tikt oficiāli atzīta tikai tad, ja tā atbilst valsts noteiktajos vispārējās izglītības standartos ietvertajām prasībām. Tādējādi privātās izglītības iestādes, tai skaitā pie mazākumtautībām piederošo personu izglītības iestādes, kuru dibinātāji izvēlējušies tajās nodrošināt vispārējo izglītību un izsniegt izglītojamiem valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, iekļaujas valsts izglītības sistēmā un ir pakļautas vienotajām valsts noteikto vispārējās izglītības standartu prasībām. Satversmes 114. pants paredz mazākumtautību vērtību un tiesību atzīšanu un ievērošanu. Attiecīgi valstij saskaņā ar Satversmes 114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt un attīstīt savu identitāti, saglabājot un attīstot mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šīs pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesības ir kompleksas un ietver vairākus elementus. Neatņemams šo pie mazākumtautībām piederošo personu pamattiesību elements ir tiesības apgūt konkrētās mazākumtautības valodu un izmantot to kā mācību valodu izglītības procesā. Tomēr šīs tiesības nav absolūtas. Proti, valstsnācijas un mazākumtautību attiecības ir balstītas uz savstarpēju vērtību atzīšanu. Pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas tām izriet no Satversmes 114. panta, ir vērstas uz līdzsvara uzturēšanu sabiedrībā, radot labvēlīgu vidi mazākumtautību valodu, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanai un vienlaikus nodrošinot pienācīgu cieņu pret konstitucionālajām vērtībām un sabiedrības saliedētību. Šis mērķis ir sasniedzams tad, ja gan pie mazākumtautībām piederošās personas, gan sabiedrība kopumā mazākumtautību tiesību īstenošanu uztver kā visas sabiedrības bagātināšanu. Mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst būt vērsta uz sabiedrības segregāciju un apdraudēt sabiedrības vienotību. Atšķirīgām identitātēm piederīgo atkāpšanās katram savā identitātes telpā apdraud demokrātiskā diskursa un kopējas darbības iespējamību vienotā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2. punktu). 15.3. No iepriekš minētā izriet, ka atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam tiesības uz izglītību ietver personu brīvību izvēlēties vispārējo izglītību iegūt ne tikai valsts un pašvaldību, bet arī privātajās izglītības iestādēs. Valstij ir jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs sniegtā vispārējā izglītība sasniedz tās mērķus. Tādēļ valstij ir pienākums izstrādāt vispārējās izglītības standartus (noteikumus par mācību saturu, metodēm, procesu un izglītības iestāžu rīcības brīvības ietvariem), kas nepieciešami vispārējās izglītības mērķa sasniegšanai, un attiecināt tos gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm un oficiāli atzīt tikai tādu privātajās izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šiem standartiem. Mācību valoda ir viens no būtiskiem vispārējās izglītības procesa elementiem, un valsts ir tiesīga to regulēt. Valstij, regulējot mācību valodu privātajās izglītības iestādēs īstenojamā vispārējās izglītības procesā, ir jāievēro pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 114. panta. Proti, valstij jāatrod tās apstākļiem atbilstošs līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt ikvienai pie mazākumtautības piederošai personai iespēju vispārējās izglītības ietvaros apgūt valsts valodu tādā līmenī, lai tā bez grūtībām iekļautos valsts un sabiedrības dzīvē, un iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības valodu un iegūt izglītību šajā valodā, lai varētu saglabāt savu lingvistisko un kultūras identitāti, bet netiktu izraisīta segregācija uz valodas pamata. Turklāt valstij ir jārūpējas par to, lai mācību valodu regulējums pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības uz izglītību nepadarītu neefektīvas. Proti, valsts nedrīkst pieļaut to, ka valodu barjeras dēļ ciestu pie mazākumtautībām piederošo personu izglītības kvalitāte vai izglītība kļūtu šīm personām nepieejama. Līdz ar to atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības procesā lietojamo mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un mazākumtautību tiesību aizsardzību vispārējās izglītības procesā pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātajās privātajās izglītības iestādēs.