18. Article

Pieteikumu iesniedzēji atzīst, ka apstrīdētajā normā noteiktajam Satversmes 112. panta pirmajā teikumā un 114. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - valsts valodas lietojuma veicināšana un sabiedrības integrācija. Arī Saeima norāda, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītais tiesiskais regulējums ir nepieciešams, lai sniegtu pie mazākumtautībām piederošām personām tādu izglītību, kas ļautu šīm personām pilnvērtīgi lietot valsts valodu, ieaudzinātu šajās personās cieņu pret valsts nacionālo kultūru un vērtībām, kā arī veidotu un stiprinātu šajās personās sajūtu, ka viņas ir piederīgas Latvijai (sk. lietas materiālu 6. sēj. 28. lp.). Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu). Lai indivīds vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, viņam ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas. Šajā ziņā jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālais statuss un tas, ka valsts valodas lietošana izglītības sistēmā ir pamats personas turpmākajām iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un tādējādi iekļauties sabiedrībā, kā arī gūt labumu no savas izglītības. Proti, prasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Turklāt šī prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās izglītības sistēmas, spējot turpināt savu izglītību valsts valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc izglītības iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 18. punktu). Tāpat jāņem vērā, ka valsts valodas zināšanas un pietiekama tās lietošanas prasme izglītojamam ir nepieciešama, lai viņš varētu turpināt izglītības ieguvi augstākās izglītības pakāpē arī valsts izveidotajās augstākās izglītības iestādēs. Minētie apsvērumi ir vienlīdz attiecināmi gan uz izglītojamiem, kuri izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību valsts un pašvaldību skolās, gan uz privāto vispārējās izglītības iestāžu izglītojamiem. Valsts valodas zināšanas ir nepieciešams priekšnoteikums arī ikvienas personas līdzdalībai demokrātiskas valsts dzīvē. Proti, spēja brīvi lietot valsts valodu ir pamats personas sabiedriskajai aktivitātei un izvēles iespējām attiecībā uz pieejamo informācijas telpu. Indivīdam, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.3. punktu). Turklāt valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti (sk. turpat 24.2. punktu). No valsts valodas konstitucionālā statusa izriet valsts valodas funkcija būt par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Latviešu valoda pilda vienīgās valsts valodas funkcijas, proti, ir visu Latvijas iedzīvotāju - gan pie valstsnācijas piederošo personu, gan pie mazākumtautībām piederošo personu - savstarpējās saziņas valoda un demokrātisko sabiedrību vienojoša valoda. Pie mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī pie valstsnācijas piederošo personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu). Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu). Tādējādi, tieši liedzot pie mazākumtautībām piederošām personām, kas vēlas apgūt valsts valodu pietiekamā līmenī, izmantot to mācību satura apguvē, tiktu aizskartas ne tikai šo personu tiesības uz izglītību, tostarp valsts apmaksātu augstāko izglītību, bet arī to iespējas pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 16. punktu). Tātad regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā arī valsts demokrātisko iekārtu. Apstrīdētā norma paredz obligātu valsts valodas lietošanu mācību procesā. Valsts valodas lietošana mācību procesā papildus tās apgūšanai attiecīgā mācību priekšmeta ietvaros nodrošina dziļāku tās apguvi. Proti, ikdienā apgūstot citus mācību priekšmetus un izmantojot valsts valodu kā mācību valodu, izglītojamais gūst praktisku valsts valodas lietošanas pieredzi, kā arī apgūst attiecīgo terminoloģiju valsts valodā. Tādējādi apstrīdētā norma sekmē pie mazākumtautībām piederošo personu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, proti, ir vērsta uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu, nodrošinot to, ka ikviens izglītojamais valsts valodu ne vien apgūst kā mācību priekšmetu, bet arī lieto to ikdienā un ir spējīgs piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.