2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 12. Saeimas deputāti (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta otrajam teikumam, kā arī 112. un 114. pantam. 2.1. Satversmes tiesa 2019. gada 23. aprīlī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018‑12‑01 "Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2018‑12‑01), kas tika ierosināta pēc divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikuma. Spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 Satversmes tiesa nolēma izvērtēt divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikumā norādīto prasījumu par Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam izskatāmās lietas ietvaros. 2.2. Lietas Nr. 2018‑12‑01 ietvaros divdesmit 12. Saeimas deputāti savus pieteikumā un tiesas sēdēs paustos argumentus par izglītības iegūšanu mazākumtautību valodās attiecināja gan uz valsts un pašvaldību, gan arī uz privātajām izglītības iestādēm. Pēc viņu ieskata, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 112. pantam, kas uzliek valstij pienākumu ievērot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību, kāda atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem, kā arī pienākumu nodrošināt izglītības pieņemamību tās adresātiem. Tiesības uz izglītību citstarp izpaužoties kā izvēles brīvība valsts izveidotas izglītības sistēmas ietvaros. Izglītībai pēc tās formas un satura, ieskaitot programmas un mācīšanas metodes, vajagot būt pieņemamai adresātiem - izglītojamiem un viņu vecākiem. Likumdevējam, izvēloties izglītības politikas īstenošanas līdzekļus, esot jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu interesēm. Tāpat esot nodrošināma arī personu līdzdalības tiesību ievērošana lēmumu pieņemšanā. Izstrādājot Grozījumus Izglītības likumā un Grozījumus Vispārējās izglītības likumā, neesot aptaujāti pedagogi un vecāki. Šo likumu normu adresātu viedokļi neesot atspoguļoti likumprojektu anotācijās. Daudzi pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie un viņu vecāki šīs normas neatbalstot. Kopumā ievērojama sabiedrības daļa, kuru šie grozījumi tieši skar, esot pret tiem un vispār pret valsts politiku mazākumtautību izglītības jomā. Tiesas sēdē lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputātu pārstāvis uzsvēra, ka grozījumu pieņemšanas procesā nav ievēroti mazākumtautību sabiedrisko organizāciju iebildumi. Likumprojektu anotācijas saturot nepilnīgu un sagrozītu informāciju par mazākumtautību sabiedrisko organizāciju atbalstu šiem likumprojektiem. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot balstīta uz visaptverošiem socioloģiskajiem pētījumiem. Tie pētījumi, uz kuriem atsaucas Izglītības un zinātnes ministrija, neesot tieši saistīti ar aktuālo situāciju skolās. Daudz precīzāki rādītāji esot valsts pārbaudījumu un eksāmenu rezultāti. Neesot analizētas arī tādas problēmas kā skolotāju trūkums, mācību metodika, reģionālās atšķirības. Šādas analīzes trūkums varot apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un kaitēt izglītības kvalitātei. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka pamattiesību ierobežojums būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Bilingvālās izglītības modelis esot vērtējams kā Latvijas ieguvums. Šāds paralēls skolu modelis nevarot tikt raksturots kā segregācija, proti, atsevišķu izglītības sistēmu uzturēšana. Valsts varot noteikt minimālo izglītības standartu, kas atbilst izglītības mērķim. Taču Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ieviešot tādu ierobežojumu, ko nevarot uzskatīt par minimālo izglītības standartu. Tā ierobežojot pedagogu akadēmisko brīvību attiecībā uz izglītības mērķu sasniegšanas līdzekļu izvēli. Iepriekš Latvijas izglītības sistēmā mazākumtautību valodu lietojums bijis plašāks, bet ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu to lietošana izglītības programmās tiekot nesamērīgi sašaurināta. Tādējādi pašreiz situācija esot citāda nekā 2005. gadā, kad Satversmes tiesa lietā Nr. 2004‑18‑0106 "Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114. pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pantam un tās 14. pantam (saistībā ar 1. protokola 2. pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27. pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5. pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30. pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2004‑18‑0106) vērtēja līdzīgus jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību valodu lietojuma proporciju izglītības procesā. Minētajā lietā tiesas izdarītie secinājumi neesot attiecināmi uz Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu. Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" secinājumiem par Ukrainas Izglītības likuma normām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka komisijas secinājumi ir piemērojami arī Latvijas situācijā. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam, kas nepieļaujot diskrimināciju uz valodas pamata. Attiecīgi tas arī izglītības sistēmas ietvaros prasot atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem, kuru dzimtā valoda konkrētajā valstī ir uzskatāma par mazākumtautības valodu. Tiesas sēdē lietā Nr. 2018-12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputātu pārstāvis uzsvēra, ka Latvijā visi pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda nav viena no Eiropas Savienības (turpmāk - ES) oficiālajām valodām (piemēram, krievi, ukraiņi, baltkrievi), salīdzinājumā ar izglītojamiem, kuri arī pieder pie mazākumtautības, bet kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām valodām (piemēram, poļi, lietuvieši, igauņi). Vidējās izglītības pakāpē tikšot saglabāta iespēja iegūt izglītību ES oficiālajās valodās, bet ne valodās, kuras nav ES oficiālās valodas. Divdesmit 12. Saeimas deputāti uzskata, ka šajā aspektā lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa. Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 114. pantam, jo mazākumtautību valodu lietošanas samazinājums atņemot izglītojamiem būtisku nacionālās identitātes saglabāšanas un attīstīšanas priekšnosacījumu. Atbilstoši Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija) 14. panta 2. punktam valstij esot aktīvi jārīkojas, lai efektīvi aizsargātu nacionālās minoritātes, nepieciešamības gadījumā veicot saprātīgus pielāgošanas pasākumus. Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas neparedzot šādus pasākumus, piemēram, izņēmumus, kas ļautu īstenot pielāgošanas pasākumus attiecībā uz skolotāju pieejamību, atsevišķu skolēnu un vecāku grupu, piemēram, skolēnu ar vājām latviešu valodas zināšanām, tostarp patvēruma meklētāju, bēgļu un nesenu imigrantu, interešu ievērošanu. Gan pieteikumā, gan tiesas sēdē divdesmit 12. Saeimas deputāti atsaucās arī uz Minoritāšu konvencijas konsultatīvās komitejas (turpmāk - Konsultatīvā komiteja) viedokļos ietvertajām atziņām par konvencijas īstenošanu Latvijā. No tām izrietot, ka Konsultatīvā komiteja pauž bažas par to, ka samazinās iespējas iegūt izglītību mazākumtautību valodās.