21. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var tikt sasniegti pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi. Proti, valsts varot saglabāt tās mācību valodu lietojuma proporcijas, kas bija noteiktas normatīvajos aktos pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas, taču atbalstīt valsts valodas mācīšanu mazākumtautību izglītības programmu ietvaros, nodrošinot metodiskos materiālus, skolotāju pieejamību un apmācību, arī nepalielinot valsts valodas lietojuma proporciju mācību procesā. Par saudzējošāku alternatīvo līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai nevar uzskatīt jebkuru citu līdzekli, bet tikai tādu līdzekli, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu). Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie līdzekļi ir vērsti uz pastiprinātu valsts valodas kā konkrēta mācību priekšmeta apgūšanu. Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien nav efektīva un ka ir nepieciešama arī prasme valsts valodu lietot, bet šo prasmi var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot galvenokārt tieši valsts valodu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.1. punktu). Arī izskatāmajā lietā pieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka valsts valodas pilnvērtīgai apgūšanai ir par maz, ka valsts valoda tiek pasniegta kā mācību priekšmets, bet ir nepieciešams tāds mācību process, kas vispārīgi notiek valsts valodā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.). Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespēj nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts valodu kā mācību valodu arī citu mācību priekšmetu apguvē. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā mācību valodu. Savukārt valsts valodas kā mācību valodas īpatsvars vispārējās izglītības procesā ir vērtējams, pārbaudot, vai likumdevēja rīcība, nosakot apstrīdētajā normā paredzēto pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša. Līdz ar to nav alternatīvu līdzekļu, kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.