22. Article

Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcība, nosakot apstrīdētajā normā paredzēto pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša, Satversmes tiesai, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai ar Grozījumiem Izglītības likumā ieviestā mācību valodu lietojuma proporcija mazākumtautību izglītības programmās nepasliktina mācību satura apguves kvalitāti (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 20. punktu). Otrkārt, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās izglītības procesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 22.-24.3. punktu). 22.1. Lai gan Satversmes tiesas kompetencē neietilpst lemšana par apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto tiesību normu ieviešanas efektivitāti, Satversmes tiesa jau lietā Nr. 2018‑12‑01 konstatēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija, īstenojot izglītības reformu, pastāvīgi ir nodrošinājusi nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību metodiskos materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.3. punktu). Turklāt jāņem vērā, ka arī pirms apstrīdētās normas stāšanās spēkā būtiska vispārējās izglītības satura proporcija bija apgūstama valsts valodā vai bilingvāli. Tātad ar apstrīdēto normu netiek ieviesta pavisam jauna tiesiskā kārtība, bet tiek palielināts valsts valodas lietojuma īpatsvars vispārējās izglītības procesā. Spriedumā lietā Nr. 2004‑18‑0106 Satversmes tiesa norādīja, ka valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu izglītības kvalitātes kontroles mehānismu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 secinājumu daļas 20.2.3. punktu). Nolūkā veicināt kvalitatīvu un konkurētspējīgu izglītību 2009. gadā Valsts izglītības inspekcija tika pārveidota par Izglītības kvalitātes valsts dienestu (turpmāk - Dienests). Saskaņā ar Ministru kabineta 2013. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 225 "Izglītības kvalitātes valsts dienesta nolikums" Dienests citstarp veic šādas funkcijas: iegūst, apkopo un analizē izglītības politikas veidošanai un īstenošanai nepieciešamo informāciju, nodrošina vispārējās un profesionālās izglītības, izņemot augstāko profesionālo izglītību, kvalitātes novērtēšanu, kā arī kontrolē izglītības procesu un sniedz ieteikumus konstatēto trūkumu novēršanai. Tādējādi valstī ir izveidots izglītības kvalitātes uzraudzības un kontroles mehānisms, kas aptver gan valsts un pašvaldību, gan arī privātās vispārējās izglītības iestādes. Izglītības ministrija savā rakstveida viedoklī un Izglītības ministrijas pārstāvji tiesas sēdēs lietā Nr. 2018‑12‑01 norādīja, ka nolūkā pilnveidot mazākumtautību izglītības iestāžu pedagogu latviešu valodas prasmi un spēju īstenot mācību procesu latviešu valodā vai bilingvāli gan pedagogiem, gan izglītojamiem tika nodrošināti atbilstoši metodiskie un mācību materiāli (sk. lietas materiālu 2. sēj. 10. lp.). Arī no Izglītības un zinātnes ministrijas papildus rakstveidā sniegtās informācijas izriet, ka sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru ir sagatavoti metodiskie līdzekļi valsts valodas apgūšanas un lietojuma veicināšanai mācību procesā. Turklāt gan valsts un pašvaldību izglītības iestāžu, gan privāto izglītības iestāžu pedagogiem tika nodrošināta iespēja piedalīties Latviešu valodas aģentūras piedāvātajos valsts valodas prasmes uzlabošanai un profesionālajai pilnveidei paredzētajos specializētajos latviešu valodas kursos. Privāto izglītības iestāžu pedagogi ir izmantojuši šo iespēju (sk. lietas materiālu 7. sēj. 29.-36. lp.). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka valstij ir pienākums pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004‑18‑0106 20.2.3. punktu). 22.2. Mazākumtautības jeb nacionālās minoritātes jēdziens atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantam apzīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. Mazākumtautībām ir cieša saikne ar Latviju, tās bagātina Latvijas sabiedrību un veido neatņemamu tās daļu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 23.2. punktu). Valstij atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam jānodrošina pie mazākumtautībām piederošām personām pienācīga iespēja saglabāt savu identitāti vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs. Valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana nav savstarpēji pretstatāmi mērķi, un mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst traucēt efektīvai un pilnvērtīgai valsts valodas apgūšanai. Ja persona vispārējās izglītības procesā neapgūst valsts valodu pietiekamā līmenī, lai varētu to brīvi lietot, šai personai sniegto izglītību nevar uzskatīt par kvalitatīvu. Tādēļ, vērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un mazākumtautību tiesību īstenošanu vispārējās izglītības procesā privātās vispārējās izglītības iestādēs, ir jāņem vērā - no vienas puses - mazākumtautību valodu nozīme un pie mazākumtautībām piederošajām personām no Satversmes 112. panta pirmā teikuma un 114. panta izrietošo tiesību apjoms un - no otras puses - Latvijas īpašie vēsturiskie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, kā arī pašreizējā situācija valsts valodas lietojuma kontekstā. Valoda ir būtisks jebkuras personas un it īpaši pie mazākumtautības piederošas personas identitātes elements (sk.: Pierce J. J. Minority Rights. Between Diversity and Community. Cambridge: Polity Press, 2005, pp. 129-130). Tādēļ mazākumtautības valodas apgūšanai un lietojumam izglītības procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet arī pie mazākumtautības piederošas personas identitātes attīstība. Tas nozīmē, ka par atbilstošu Satversmes 114. pantam nevarētu uzskatīt tādu tiesisko regulējumu, kas mazākumtautības valodas lietošanu no izglītības procesa izslēgtu pavisam vai reducētu tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek izmantota, tikai apgūstot pašu šo valodu kā konkrētu mācību priekšmetu (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" 2017. gada 9. decembra viedokļa Nr. 902/2017 99. punktu). Apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas neaizliedz iegūt izglītību mazākumtautības valodā, un valsts noteiktie vispārējās izglītības standarti ietver garantijas pie mazākumtautībām piederošo personu dzimtās valodas un identitātes saglabāšanai. Proti, šā sprieduma 14.-14.4. punktā jau secināts, ka pēc apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu stāšanās spēkā privātās izglītības iestādes joprojām ir tiesīgas pamatizglītības pakāpē īstenot mazākumtautību izglītības programmas, būtisku pamatizglītības mācību satura daļu pasniedzot mazākumtautības valodā un tādējādi sniedzot pie mazākumtautībām piederošajām personām pienācīgas iespējas izmantot mazākumtautības valodu mācību procesā. Savukārt vidējās izglītības programmā privātās izglītības iestādes ir tiesīgas iekļaut specializētu kursu "Mazākumtautības valoda un literatūra", kā arī ievērojamu mācību slodzes daļu veltīt vidējās izglītības standartā neminētiem mācību priekšmetiem, kas vērsti uz mazākumtautību identitātes saglabāšanu un attīstību un pie mazākumtautībām piederošo personu integrāciju sabiedrībā. Normatīvajos aktos nav iekļauti speciāli noteikumi par to, kādā valodā šis specializētais kurss un standartā neminētie, ar mazākumtautības identitāti saistītie mācību priekšmeti būtu pasniedzami. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka šo specializēto kursu un standartā neminētos specializētos priekšmetus paredzēts pasniegt tieši mazākumtautības valodā (sk. 12. Saeimas 2018. gada 22. februāra sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv). Pēc Satversmes tiesas ieskata, ņemot vērā privātajām izglītības iestādēm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz vispārējās izglītības nodrošināšanu vidējās izglītības pakāpē, kā arī mazākumtautību valodu nozīmi mazākumtautību identitātes saglabāšanā, nebūtu pieļaujama tāda apstrīdētās normas un pārējā izglītības reformas ietvaros pieņemtā tiesiskā regulējuma interpretācija, ka pie mazākumtautībām piederošām personām ar mazākumtautības kultūru un identitāti saistītais mācību saturs būtu jāapgūst, kā mācību valodu izmantojot valsts valodu. Attiecīgi secināms, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītais tiesiskais regulējums interpretējams tādējādi, ka gan specializētais kurss "Mazākumtautības valoda un literatūra", gan citi vidējās izglītības standartā neminēti, ar mazākumtautības identitāti un kultūru saistīti specializētie kursi ir apgūstami, izmantojot mazākumtautības valodu kā mācību valodu. Šāds mazākumtautību valodu lietojums vispārējās izglītības procesā nodrošina pie mazākumtautībām piederošajām personām mazākumtautības valodas pienācīgai apguvei un identitātes saglabāšanai nepieciešamo tiesību minimumu. Tātad apstrīdētajā normā un ar to sistēmiski saistītajā regulējumā ietvertie nosacījumi par mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā vidējās izglītības pakāpē privātās izglītības iestādēs nodrošina pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības, kas izriet no Satversmes 112. panta pirmā teikuma kopsakarā ar Satversmes 114. pantu. Okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojuma jautājums. Kaut arī daļa no padomju laika migrantiem nebija krievu tautības cilvēki, tomēr Latvijā vienīgā viņu saziņas valoda bija krievu valoda. Tika īstenota vispārēja rusifikācija, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs. Izglītības jomā rusifikācija tika realizēta, skolās ar latviešu mācību valodu īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei, kā arī izveidojot skolas, kurās mācību valoda bija tikai krievu valoda, un tādējādi pēc būtības radot segregētu izglītības sistēmu. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, citstarp arī izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās. Arī pēc neatkarības atgūšanas krievu valoda joprojām tiek plaši lietota sabiedrībā. Daudzi bērni, sākot mācības skolā, vispār neprot latviešu valodu, un tāpēc viņiem ir grūti apgūt mācību saturu valsts valodā. Arī skolotājiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, vēl arvien ir lielas grūtības sazināties valsts valodā, tostarp nodrošināt izglītības programmu apguvi skolā valsts valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.2. punktu). Šā sprieduma 15.2. punktā Satversmes tiesa jau secināja, ka privātās izglītības iestādes, kas izvēlas nodrošināt izglītojamiem vispārējo izglītību, iekļaujas valsts vispārējās izglītības sistēmā. Tāpēc uz šādām privātajām izglītības iestādēm vienmēr bijuši attiecināmi valsts noteiktie vispārējās izglītības standarti. Konkrētās izglītības sistēmas reformas ietvaros pieņemtais tiesiskais regulējums, kas ietver apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas, ir daļa no plašākas izglītības sistēmas reformas, kas Latvijā īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā ar mērķi pakāpeniski stiprināt ikvienam izglītojamam pieejamu vienotu izglītības sistēmu un valsts valodas lietojumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, ņemot vērā izglītojamo, viņu vecāku un pedagogu pielāgošanās iespējas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 20.2. punktu). Pieaicinātā persona I. Druviete norāda, ka sociolingvistiskā skatījumā latviešu valoda vairākos aspektos joprojām neatbilst valsts valodas statusam. Galvenais šādas situācijas iemesls esot krievu valodas runātāju lingvistiskā pašpietiekamība, kas kavējot latviešu valodas iemaņu pilnveidošanu šo personu vidū (sk. lietas materiālu 2. sēj. 24.-32. lp.). Savukārt no Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas, kas vērtēta apstrīdētās normas pieņemšanas procesā, izriet, ka 22 procenti jeb vairāk nekā piektdaļa no mazākumtautību izglītojamiem savu valsts valodas prasmi novērtējuši kā zemu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 1.-6. lp.). Būtiskas problēmas ar valsts valodas prasmi konstatētas arī pētījumā par izglītības kvalitāti mazākumtautību vispārējās izglītības iestādēs (sk.: Spriņģe I., Nevienlīdzīgā izglītība. Ceturtā versija. Nesaprot latviski. Pieejams: www.rebaltica.lv). Atkārtoti jāuzsver šā sprieduma 18. punktā norādītie Satversmes tiesas secinājumi, ka pienācīga spēja lietot valsts valodu ļauj pie mazākumtautībām piederošām personām veiksmīgi turpināt izglītību, brīvi konkurēt valsts darba tirgū, kā arī pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības demokrātiskajā diskursā un vienlaikus aizsargā citu sabiedrības locekļu tiesības lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā. Visu pie mazākumtautībām piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās iekārtas saglabāšanas kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo, pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti. Ņemot vērā minētos apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs, regulējot mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā privātajās izglītības iestādēs, ir nodrošinājis līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošo personu tiesībām uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam.