23. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam. Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot. Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, kas atspoguļo izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā principiāli nebūtu pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21. punktu). Satversmes 91. panta otrajā teikumā ir ietverts vispārējs diskriminācijas aizliegums, bet nav uzskaitīti aizliegtie kritēriji. Šie kritēriji pantā ir "jāielasa", izmantojot tiesību normu interpretācijas metodes, kā arī pamatojoties uz tādu Latvijas tiesību sistēmu raksturojošu principu, ka tā ir atvērta starptautiskajām tiesībām. Līdz ar to uzmanība jāpievērš arī cilvēktiesību attīstības tendencēm pasaulē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. pants noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības uz vienādu likuma aizsardzību bez jebkādas diskriminācijas. Likumam jāaizliedz diskriminācija jebkurā tās izpausmē un jānodrošina visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. Tādējādi saskaņā ar Latvijai saistošajām starptautisko cilvēktiesību normām valoda un tautība ir tādi kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Līdz ar to minētie kritēriji ir ietverti arī Satversmes 91. panta otrā teikuma saturā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21. punktu). Tomēr atšķirīga attieksme, kas balstīta uz kādu no šiem kritērijiem, atzīstama par diskrimināciju tikai tad, ja tā nav attaisnota. Uz konkrētu kritēriju attiecināma attaisnojuma pieļaujamība ir atkarīga no šā kritērija būtības un situācijas, kurā tas tiek izmantots (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 105. lpp.). Lai izvērtētu, vai konkrētajā gadījumā pastāv diskriminācija, visupirms jānoskaidro, kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 23.1. Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzēju argumenti par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam pēc būtības neatšķiras no argumentiem, kurus Satversmes tiesa jau analizēja lietā Nr. 2018‑12‑01. Proti, Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst diskriminācijas aizlieguma principam vairākos aspektos. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka vienādu attieksmi pret divām personu grupām, kas atrodas savstarpēji atšķirīgos apstākļos, - pie pamatnācijas un pie mazākumtautībām piederošām personām. Taču Satversmes 91. pants konkrētajā gadījumā prasot nodrošināt atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām. Attiecībā uz minētajām personu grupām Satversmes tiesa secināja, ka personām, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, no Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu attiecībā uz izglītības ieguves valodu valsts izglītības sistēmā ietilpstošajās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Proti, Latvijā tie izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. Šis Satversmes tiesas secinājums ir pamatots ar valsts valodas konstitucionālo statusu un nozīmi demokrātiskas valsts funkcionēšanā, kā arī to, ka ne Satversme, ne Latvijai saistošās starptautisko tiesību normas neuzliek valstij pienākumu nodrošināt, ka izglītojamais izglītības ieguves procesā var sev vēlamā proporcijā lietot citu valodu, kas nav valsts valoda (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.1. punktu). Izskatāmās lietas apstākļi ir citādi, jo apstrīdētā norma ir piemērojama nevis valsts un pašvaldību, bet privātajām izglītības iestādēm. Tomēr Satversmes tiesa šā sprieduma 15.1.-15.3. punktā jau secināja, ka valstij no Satversmes 112. panta pirmā teikuma izriet pienākums arī uz privātajām izglītības iestādēm attiecināt vispārējās izglītības standartus, lai arī privātajās izglītības iestādēs iegūto izglītību valsts varētu oficiāli atzīt, izsniedzot izglītību apliecinošu dokumentu. Savukārt viens no vispārējās izglītības standarta mazākumtautību programmas elementiem Latvijā ir mācību valodas lietojums. Ņemot vērā valsts valodas konstitucionālo rangu un nozīmi sabiedrības ikdienas dzīvē, pie mazākumtautībām piederošām personām nav tiesību prasīt, lai izglītības process, kura noslēgumā izglītojamais iegūst valsts izdotu izglītības apliecinājumu, pilnībā vai noteiktā daļā tiktu nodrošināts mazākumtautības valodā. Tādēļ no Satversmes 91. panta otrā teikuma neizriet pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības prasīt atšķirīgas attieksmes nodrošināšanu pret tām attiecībā uz izglītības ieguves valodu privātajās izglītības iestādēs, kas īsteno formālās izglītības programmas un izglītības procesa noslēgumā izsniedz valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu. Līdz ar to izglītojamie, kuru dzimtā valoda nav valsts valoda, neatrodas salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. 23.2. Pieteikumu iesniedzēju ieskatā, apstrīdētā norma paredzot diskriminējošu attieksmi arī pret izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām un kuru dzimtā valoda nav viena no ES oficiālajām valodām, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām valodām. Turklāt apstrīdētā norma paredzot diskriminējošu attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību mazākumtautību izglītības programmas ietvaros, salīdzinājumā ar tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuri iegūst izglītību izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem. Attiecībā uz iespēju īstenot vispārējās izglītības programmu ES oficiālajās valodās Satversmes tiesa jau norādīja, ka ES valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas ticības principa. Satversmes tiesa uzsvēra, ka atšķirībā no mazākumtautību izglītības programmām iespēja izņēmuma kārtā iegūt izglītību kādā no ES oficiālajām valodām Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punktā ir paredzēta nevis ar mērķi attīstīt attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan tādēļ, lai veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Tādējādi Satversmes tiesa secināja, ka izglītojamie, kas iegūst vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas izvēlējušies iegūt vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.2. punktu). Savukārt, izvērtējusi Latvijas noslēgtos starptautiskos līgumus, kas skar izglītības jomu un attiecas uz lietā Nr. 2018‑12‑01 izskatāmo jautājumu, Satversmes tiesa secināja, ka neviens no šiem starptautiskajiem līgumiem neparedz pie Latvijā pastāvošajām mazākumtautībām piederošām personām tiesības uz īpašu, no Izglītības likumā noteiktās proporcijas atšķirīgu mazākumtautības valodas lietojuma proporciju izglītības procesā. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka arī šīs grupas neatrodas pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 21.3. punktu). Minētie secinājumi, ko Satversmes tiesa izdarījusi lietā Nr. 2018‑12‑01, ir balstīti tieši uz konkrēto personu grupu savstarpēju salīdzinājumu un nav atkarīgi no tā, vai izglītība iegūstama valsts un pašvaldību vai privātajās izglītības iestādēs. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka izskatāmajā lietā apstrīdētā norma esot attiecināma uz privātajām izglītības iestādēm. Tomēr no iepriekš minētā neizriet tādi apstākļi, kas liktu nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem par to, vai pašas norādītās personu grupas atrodas pēc noteiktas pazīmes salīdzināmos apstākļos. Iepriekš minētās Satversmes tiesas atziņas par salīdzināmajām personu grupām ir vienlīdz attiecināmas arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi nav konstatējams Satversmes 91. panta otrajā teikumā noteiktā diskriminācijas aizlieguma pārkāpums Pieteikumu iesniedzēju norādītajos aspektos. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam.