5. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Lai gan Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 nevērtēja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas atbilstību Satversmei, tajā ietvertos secinājumus un atziņas varot attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 Satversmes tiesa jau esot izvērtējusi Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas procesu un atzinusi to par atbilstošu labas likumdošanas principam. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Grozījumu Izglītības likumā 3. panta otrajā daļā noteiktā valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcija nodrošina tādu izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti, tai skaitā arī vidējās izglītības pakāpē. Saeima norāda, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ietilpst plašākā regulējumā, ar kuru īstenota izglītības sistēmas reforma. Tādēļ tās analīzē esot būtiski ņemt vērā Latvijas vēsturiskos apstākļus, jau iepriekš veiktās mācību valodu lietojuma proporciju izmaiņas, ģeopolitiskās tendences un citus aktuālus apstākļus. Esot būtiski tas, ka bērni, kuri šobrīd apmeklē izglītības iestādes, ir dzimuši Latvijā pēc 2000. gada, proti, vismaz deviņus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, un uzsākuši mācības pēc 1999. gadā īstenotās pārejas uz bilingvālo izglītības iegūšanas modeli mazākumtautību izglītības programmās. Tādējādi šie izglītojamie vismaz no 7. klases esot ieguvuši izglītību saskaņā ar vienu no pieciem Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta noteikumos Nr. 468 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu paraugiem" ietvertajiem mazākumtautību izglītības programmu paraugiem. Šajās programmās esot ņemta vērā bērna iepriekšējā sagatavotība, pieredze un valodas zināšanas, kā arī paredzēta iespēja pielāgot izglītības saturu tā, lai nodrošinātu padziļinātu etniskās kultūras apguvi. Arī Grozījumu Izglītības likumā 2. pants piešķirot izglītības iestādei brīvību papildus ietvert mācību programmā ar mazākumtautības dzimto valodu, identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām dibināt un vadīt privātas izglītības iestādes, bet nosakot vispārēju pamatprincipu, ka Latvijā mācību valoda visās privātajās izglītības iestādēs ir valsts valoda. Interpretējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu, esot jāņem vērā Izglītības likuma 9. panta otrajā daļā paredzētie izņēmumi, konkrēti, tās 2. punkts, saskaņā ar kuru izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda, var iegūt izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, ievērojot Izglītības likumā noteiktās valodu lietojuma proporcijas. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kopt savu identitāti un kultūru iepriekš esot pilnībā nodrošinātas valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka šīs tiesības tiks nodrošinātas arī pēc tam, kad Grozījumi Izglītības likumā stāsies spēkā pilnībā. Par to, ka pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības un intereses ir pienācīgi nodrošinātas valsts izglītības sistēmas ietvaros, liecinot arī salīdzinoši mazais privāto mazākumtautību izglītības iestāžu skaits. Saeima uzsver, ka arī līdz Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanai mācību programmas privātajās izglītības iestādēs tika īstenotas bilingvāli, proti, arī šīs izglītības iestādes varēja īstenot tikai licencētas un akreditētas izglītības programmas, ievērojot Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā paredzēto valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī turpmāk izglītība privātās izglītības iestādēs varēšot tikt nodrošināta mazākumtautību izglītības programmas ietvaros, ievērojot likumā noteikto valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī privātās izglītības iestādes esot iekļāvušās kopējā ilgstoši realizētajā valodas politikā un reformu procesā attiecībā uz mazākumtautību izglītības programmām. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu ir būtiski mainīti valodas lietošanas noteikumi privātajās izglītības iestādēs un ka viņiem izveidojusies tiesiska paļāvība uz to, ka privātās izglītības iestādēs ir ievērojams atšķirīgs valsts valodas lietošanas regulējums. Izglītības reforma attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pakāpeniski un saudzīgi īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā. Arī Grozījumi Izglītības likumā paredzot saudzējošu pāreju uz valsts valodas īpatsvara palielināšanu pamatizglītības procesā. 5.1. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu dzimto valodu un identitāti un kopt savu kultūru primāri izrietot no Satversmes 114. panta. Šāds secinājums esot norādīts arī Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Mazākumtautību tiesības esot specifiskas tiesības, kas saistītas ar konkrētas grupas tiesību jeb kolektīvo tiesību garantēšanu. Minoritāšu konvencijas normas neesot piemērojamas tieši, bet uztveramas kā nacionālajā tiesību sistēmā ieviešami principi. Privātās izglītības iestādes esot papildu instruments, ar ko tiekot īstenotas mazākumtautību tiesības uz savas identitātes saglabāšanu. Šā instrumenta nozīme esot vērtējama, ņemot vērā visu valstī pieejamo mazākumtautību tiesību nodrošināšanas instrumentu kopumu. Minoritāšu konvencija nosakot principus, kas valstīm jāievēro, taču atstājot tām plašu rīcības brīvību konkrētu pasākumu īstenošanā, ņemot vērā valsts vēsturiskos apstākļus, mazākumtautību valodu izplatību, valsts valodas zināšanu līmeni mazākumtautību vidū un valsts jau nodrošinātos pasākumus mazākumtautību vajadzību apmierināšanai. Valstij esot plaša rīcības brīvība noteikt tās situācijai atbilstošāko regulējumu saskaņā ar Minoritāšu konvencijas principiem. Tādējādi konkrētu mazākumtautības tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts specifiskajiem apstākļiem. Šajā ziņā nozīme citstarp esot arī attiecīgās mazākumtautības valodas izplatības līmenim, valsts oficiālās valodas stāvoklim un konkurētspējai pasaules mērogā, kā arī ģeopolitiskajai situācijai un tās ietekmei uz izglītības mērķu sasniegšanu. Lai gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes ir cieši saistītas ar mazākumtautības tiesībām saglabāt savu identitāti, tai skaitā valodu, pēc būtības šīs tiesības esot atšķirīgas. Minoritāšu konvencijas 13. pantā noteiktās tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes esot vērtējamas kā instruments mazākumtautību kulturālās identitātes saglabāšanai, īpaši tad, ja valsts nenodrošina pietiekamas iespējas šo mērķi sasniegt valsts vai pašvaldību izglītības iestādēs. Tātad pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes esot noteiktas nevis ar mērķi nodrošināt tām izvēles iespējas, bet gan tādēļ, lai tiktu nodrošināta mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšana situācijā, kad citas valodas vai kultūras dominances dēļ tā varētu būt apdraudēta. Savukārt atbilstoši Minoritāšu konvencijas 14. pantam valsts valodas un mazākumtautības valodas lietošanas regulējumam esot jānodrošina pie mazākumtautībām piederošajām personām iespēja apgūt savu dzimto valodu, vai nu to mācoties kā mācību priekšmetu, vai izmantojot kā mācību valodu. Minoritāšu konvencijas 13. pantā paredzētās tiesības esot īstenojamas valstī pastāvošās izglītības sistēmas ietvaros. Valstij neesot pienākuma nodrošināt personām iespēju iegūt izglītību tikai mazākumtautības valodā un šim nolūkam pielāgot vispārējos izglītības uzraudzības mehānismus. Tomēr valstij esot jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs īstenotās mācību programmas atbilst valsts noteiktiem kvalitātes standartiem un sasniedz visus izglītības mērķus, tostarp garantē izglītojamiem spēju efektīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un turpināt izglītību. Mazākumtautību izglītība iepriekš esot un arī turpmāk tikšot nodrošināta valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Arī vairums privāto izglītības iestāžu līdz šim esot īstenojušas mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši Izglītības likumā paredzētajai valodu lietojuma proporcijai. Savukārt statistikas dati par skolēnu izvēli attiecībā uz valodu, kādā tie kārto valsts pārbaudes darbus, apstiprinot arvien pieaugošu tendenci par mācību valodu izvēlēties valsts valodu. Tātad Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neparedzot būtiskas izmaiņas privāto izglītības iestāžu piedāvāto mācību programmu īstenošanā. Valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju izmaiņas esot paredzētas citās tiesību normās. Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot realizēt mazākumtautību izglītības programmas un to ietvaros nodrošināt mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšanu un attīstīšanu. Pirms stājās spēkā Grozījumi Izglītības likumā, Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1. punktā bijis noteikts, ka privātās izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā, kas nav valsts valoda. Tomēr šī norma nekad neesot interpretēta un piemērota tādējādi, ka tā ļautu pilnībā īstenot izglītības programmas tādā valodā, kas nav valsts valoda. Latvijā privātās izglītības iestādes, tai skaitā privātās izglītības iestādes, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot iekļautas valsts kopējā izglītības sistēmā, tādēļ uz tām esot attiecināmi tādi paši mācību satura un valodu apguves standarti kā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm. Arī turpmāk privātās izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par mācību saturu un valodu lietojumu. Šīs prasības neliedzot nedz apgūt mazākumtautības valodu un kultūru, nedz izmantot mazākumtautības valodu kā mācību valodu atbilstoši attiecīgajai proporcijai. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām iespēju iegūt izglītību mazākumtautības valodā atbilstoši Izglītības likumā noteiktajai valodu lietojuma proporcijai. Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu tikšot īstenota pie mazākumtautībām piederošo bērnu piespiedu asimilācija. Mazākumtautību bērni Latvijā pārsvarā zinot un brīvi lietojot savu dzimto valodu. Bērna attīstības būtiskākajos posmos tiekot nodrošināta dzimtās valodas apguve un lietošana, proti, bērna dzimtā valoda tiekot izmantota, nodrošinot tam pirmsskolas izglītību, un arī kā galvenā mācību valoda pamatizglītības sākumposmā. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka krievu valoda Latvijā nav uzskatāma par apdraudētu. Tā tiekot plaši lietota ikdienā un esot pašpietiekama, un šis apstāklis esot uzskatāms par valsts valodas lietojumu bremzējošu apstākli. 5.2. Tiesības uz izglītību esot neatsverams instruments citu cilvēktiesību īstenošanai. Atbilstoši Satversmes 112. pantam un starptautisko tiesību normām valstij esot pienākums nodrošināt bērniem pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Izglītošanas procesam vajagot būt vērstam uz izglītojamo un viņa tiesību un interešu nodrošināšanu. Taču izglītošanas procesa mērķis esot ne tikai nodrošināt izglītojamam akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī ieaudzināt viņā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Tādējādi izglītošanas process esot vērsts arī uz paša bērna identitātes un personības attīstību. Izglītošanas procesa mērķis esot arī bērna sagatavošana apzinīgai dzīvei sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama bez pietiekamas valsts valodas prasmes. Valsts valoda esot sabiedrības kopējās saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Tādēļ izglītošanas procesam esot jānodrošina tas, ka bērns pēc obligātās pamatizglītības un, vēl jo vairāk, pēc vidējās izglītības saņemšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un demokrātiskajos procesos. Valstij esot pienākums nodrošināt, ka šie mērķi tiek sasniegti arī privātajās izglītības iestādēs. Saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij esot jānodrošina ikvienam izglītojamam gan pamatizglītības, gan vidējās izglītības pieejamība. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noteiktos gadījumos valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības procesā, ņemot vērā lingvistiskus faktorus, varētu būt uzskatāma par izglītības pieejamības ierobežojumu. Mazākumtautības valoda esot izmantojama izglītības procesā, lai nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem viņu dzimtās valodas un etniskās kultūras apguvi un izglītības procesa sākumposmā nodrošinātu apstākļus pakāpeniskai valsts valodas lietojuma paplašināšanai turpmākajā izglītības procesā tādā veidā, lai pēc iespējas mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz izglītības kvalitāti. Taču Satversmes 112. pants nedz atsevišķi, nedz kopsakarā ar Satversmes 114. pantu neuzliekot valstij pienākumu nodrošināt mazākumtautību bērniem iespēju iegūt izglītību tikai mazākumtautības valodā. Turklāt pasākumi, kas vērsti uz valsts valodas apguvi pietiekamā līmenī, lai piedalītos valsts demokrātiskajos procesos un turpinātu izglītību, nedrīkstot ierobežot izglītojamo tiesības. Grozījumos Izglītības likumā paredzētās valodu lietojuma proporciju izmaiņas pamatizglītības pakāpē tiekot piemērotas no 2019. gada 1. septembra, bet vidējās izglītības pakāpē - no 2020./2021. mācību gada sākuma. Tādēļ šobrīd neesot iespējams konstatēt, vai šīs izmaiņas ietekmēs pie mazākumtautībām piederošo bērnu spēju iegūt kvalitatīvu vidējo izglītību. Tomēr šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka arī šobrīd nav izzudusi vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas. Valstij esot jārada tāda izglītības sistēma, kas efektīvu latviešu valodas, proti, valsts valodas apmācību nodrošinātu katrai jaunai paaudzei, tostarp arī personām, kurām tā nav dzimtā valoda. Šis pienākums aptverot arī privātās izglītības iestādes. Latvijas pienākums nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvas izglītības pieejamību izrietot no Satversmes, kā arī vairākiem starptautisko tiesību aktiem. Izglītošanas mērķis esot ne tikai nodrošināt bērnam noteiktas akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī ieaudzināt bērnā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Ne mazāk svarīgs izglītošanas mērķis esot sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama bez pietiekamas latviešu valodas prasmes. Arī Satversmes tiesa esot atzinusi, ka izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai ikviens izglītojamais zinātu valsts valodu tādā līmenī, ka varētu pēc savas izvēles piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Šie mērķi esot sasniedzami arī attiecībā uz privāto izglītības iestāžu izglītojamiem. Valstij neesot pienākuma atzīt tiesības dibināt un vadīt tādas privātas izglītības iestādes, kas garantētu valsts atzīta izglītības dokumenta iegūšanu, bet nenodrošinātu visu izglītības mērķu sasniegšanu. Tādēļ nevarot tikt atzīts tas, ka privātajām vispārējās izglītības iestādēm būtu brīvība izvēlēties jebkuru mācību valodu. Izglītības reformas mērķis esot veicināt mazākumtautību jauniešu iespējas turpināt studijas un atrast darbu Latvijā. Šīs iespējas nodrošinot pakāpeniska valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības procesā. Būtisks esot arī tas apstāklis, ka ir uzsākta pāreja uz kompetenču pieejā balstītu mācību saturu. Līdz ar to izglītības iestādēm tikšot piešķirta lielāka brīvība izglītības programmu veidošanā, ļaujot tajās iekļaut papildu priekšmetus, kas saistīti ar mazākumtautības valodu, identitāti un integrāciju. Lai nodrošinātu veiksmīgu valsts valodas lietošanas prasību ieviešanu un pāreju uz jauno mācību saturu, esot paredzēti atbalsta pasākumi visiem pedagogiem, kā arī plānoti pasākumi mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai un pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai. Tādējādi pedagogu akadēmiskā brīvība un izvēles iespējas tikšot nevis sašaurinātas, bet gan paplašinātas. Līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa noteikti ierobežos personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Latvijā esot pieejams plašs valsts un pašvaldību izglītības iestāžu tīkls, kura ietvaros tiekot nodrošināta gan mazākumtautību valodu apgūšana, gan izglītības iegūšana mazākumtautības valodā un līdz ar to arī mazākumtautību iespējas saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka konkrēti krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota sabiedrībā. Šādos apstākļos valsts savas rīcības brīvības ietvaros esot atradusi saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un mazākumtautību tiesībām. Valsts esot tiesīga noteikt tādu valodu lietojuma proporciju, kas visefektīvāk nodrošinātu valsts valodas apguvi izglītības mērķiem atbilstošā līmenī. No Satversmes 91. panta neizrietot mazākumtautību tiesības to privātajās izglītības iestādēs nodrošināt mācības tikai mazākumtautības valodā vai izglītojamo vecāku izraudzītā valodu lietojuma proporcijā. Tādējādi izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda.