6. Article

Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - sniedza viedokli galvenokārt attiecībā uz pamatizglītību, jo saskaņā ar Satversmes 112. panta trešo teikumu tā ir obligāta. Savukārt vidējā izglītība Latvijā neesot obligāta, tādēļ iespējams, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa, ciktāl tā attiecas uz izglītības iegūšanu vidējās izglītības pakāpē, Pieteikuma iesniedzējiem nemaz netiks piemērota. Turklāt pat tad, ja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa Pieteikuma iesniedzējiem tiktu piemērota, tā viņiem nevarētu radīt īpaši negatīvas sekas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra norādot uz salīdzinoši plašu valsts rīcības brīvību, nosakot mērķus tiesību uz izglītību ierobežošanai, ciktāl attiecīgais mērķis ir leģitīms un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk - Konvencija) atbilstošs. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai nedz Konvencijas 8. pants, nedz Konvencijas Pirmā protokola 2. pants negarantējot personai tiesības uz tādu skolu izveidošanu vai subsidēšanu, kurās izglītība būtu organizēta konkrētā valodā. Uz Latvijas situāciju nevarot tikt attiecināti Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi lietās, kurās vērtēta okupācijas varas īstenota strauja mācību valodas maiņa, oficiālo valsts valodu aizstājot ar citu valodu un nenodrošinot pienācīgu pārejas posmu vai iespēju turpināt dzimtās valodas apguvi. Latvijai saistošo starptautisko līgumu normas nevarot interpretēt tā, it kā no tām izrietētu personas subjektīvas tiesības uz izglītību valodā, kas nav oficiālā vai valsts valoda. Valstij, nosakot, ka izglītība ir obligāta, esot pienākums izstrādāt mācību programmas un uzraudzīt to kvalitatīvu īstenošanu, lai izglītojamais pēc mācību pabeigšanas varētu saņemt izglītību apliecinošu dokumentu. Arī privātajām izglītības iestādēm, kas īsteno valsts atzītas izglītības programmas obligātās izglītības posmā, esot jāievēro valsts noteiktie izglītības standarti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atturējusies vērtēt valsts izstrādātos izglītības modeļus, bet pozitīvi novērtējusi alternatīvas izglītības iespējas tādā gadījumā, ja vecāki nav apmierināti ar izglītības programmu saturu, un pastāvīgi uzsverot izglītības sistēmas nozīmi vienotas demokrātiskas sabiedrības veidošanā. No Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Cilvēktiesību komitejas prakses izrietot, ka atbilstoši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27. pantam, kas garantē minoritāšu tiesības, valsts rīcības brīvības robežas mācību valodas izvēlē varētu būt šaurākas vienīgi tad, ja kādas valodas lietojums samazinātos tiktāl, ka būtu apdraudēta tās pastāvēšana. Tātad personai neesot subjektīvu tiesību uz izglītību mazākumtautības valodā. Izglītība mazākumtautības valodā esot vienīgi instruments mazākumtautības savdabības un valodas saglabāšanai. Arī tiesības izveidot privātas izglītības iestādes, kas sniedz izglītību mazākumtautības valodā, esot uzskatāmas tikai par mazākumtautības valodas un kultūras saglabāšanas līdzekli, kuram būtu īpaša nozīme tad, ja valsts nenodrošinātu šo mērķu sasniegšanu tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros vai attiecīgā mazākumtautības valoda būtu apdraudēta. Attiecībā uz mazākumtautību savdabības saglabāšanu Latvijā, pirmkārt, esot jāņem vērā tas, ka šeit padomju varas piekoptās rusifikācijas politikas rezultātā tika mākslīgi veidoti tā sauktie krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī citu tautību pārstāvji. Otrkārt, ņemot vērā krievu valodas izplatību Latvijā un iespēju to apgūt kā svešvalodu daudzās vispārējās izglītības iestādēs, nekādi draudi krievu valodas saglabāšanai neesot saskatāmi. Turklāt esot svarīgi tas, ka arī pēc Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas stāšanās spēkā Latvijā tiks nodrošināta mazākumtautību izglītības programmu apguve atbilstoši likumā noteiktajām valodu lietojuma proporcijām. Minoritāšu konvencijas normas esot apzināti formulētas elastīgi, un valstij sava izglītības sistēma esot jāveido, citstarp ņemot vērā tās vēsturiskos apstākļus, kultūras un politisko kontekstu, pieejamos resursus, pie mazākumtautībām piederošo bērnu dzimtās valodas un valsts valodas prasmi, kā arī citus faktorus.