163. Article — , tajā ietverot apstrīdēto normu, tika grozīts ar

mērķi bērna drošības interesēs noteikt to personu loku, kuras nedrīkst būt par adoptētāju (sk. 2011. gada 8. jūnijā 10. Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 386/Lp10 "Grozījumi Civillikumā" anotāciju). 2011. gada 8. jūnijā 10. Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 386/Lp10 "Grozījumi Civillikumā" izskatīšana atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 39. panta otrajai daļai tika turpināta 11. Saeimā, vērtējot likumprojektu Nr. 53/Lp10 "Grozījumi Civillikumā" (sk. 11. Saeimas 2011. gada 10. novembra sēdes stenogrammu). Apstrīdētās normas redakcija ir apspriesta 11. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 22. februāra sēdē. No minētās sēdes audioieraksta izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums ir pārņemts no Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta, kas noteic, kādas personas nedrīkst strādāt konkrētās iestādēs, kurās uzturas bērni (sk. 11. Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 22. februāra sēdes audioierakstu lietas materiālos). Likumdevējs nepieciešamību noteikt absolūtu aizliegumu pamatoja ar to, ka tieši noziedzīgi nodarījumi, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, esot tādi, kas var radīt īpašu risku, kuram bērns nedrīkst tikt pakļauts (sk. arī Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 28. lp.). Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma nepieciešamību. 23. Nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums ir izvērtēt, vai šāds aizliegums ir nepieciešams konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2. punktu). 23.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums iegūt adoptētāja statusu attiecas uz ikvienu personu, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Pieaicinātā persona Dr. iur. Valentija Liholaja norāda, ka Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti 60 panti, kuros tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu kā uz noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva pazīmi vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta dispozīcijas satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību, dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu, nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo vielu palīdzību (sk. Dr. iur. Valentijas Liholajas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 50.-57. lp.). Likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, kā arī starptautiskās un Eiropas Savienības tiesības, uz noteiktām sabiedrības grupām attiecināt īpašu tiesisko regulējumu. Proti, likumdevējs, izvērtējot visus konkrētās tiesību jomas apstākļus, var noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas nenodrošina absolūtu individualizāciju un vienādā mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem gadījumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 19. punktu). Tomēr, nosakot apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu, kura pamatā ir plašs noziedzīgu nodarījumu loks un kurš nav ierobežots laikā, likumdevējam bija pienākums izvērtēt šāda aizlieguma apjomu un piemērošanas sekas. Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā. Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Lai arī apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums visupirms attiecas uz personu, kura pretendē uz adoptētāja statusu, tas tieši skar arī bērna, proti, potenciālā adoptējamā, intereses. Atbilstoši Bērna tiesību konvencijas 21. pantam valstij ir pienākums nodrošināt to, ka bērna intereses adopcijas procesā ir galvenais apsvērums. Tādējādi likumdevējam, izvērtējot šā absolūtā aizlieguma būtību, bija pienākums izvērtēt un pamatot arī to, ka ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, noteikts beztermiņa aizliegums kļūt par adoptētāju visos gadījumos atbilst bērna vislabākajām interesēm. Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un skaidri norādīt, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Šajā aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās intereses ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda: 1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatīts par bērna vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem [sk.: UN Committee on the Rights of the Child (CRC), General comment No. 14 (2013) on the right of the child to have his or her best interests taken as a primary consideration (art. 3, para. 1), 29 May 2013, CRC /C/GC/14, para. 6c]. No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem un Saeimas atbildes raksta izriet, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir uzskatījusi, ka potenciālo adoptējamo vislabākās intereses ir aizsardzība no vardarbības. Arī Satversmes tiesa atzīst, ka atbilstoši Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmajai daļai valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības un apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums ir vērsts uz šā pienākuma izpildi. Vienlaikus valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Turklāt, lai būtu nodrošināta bērna vislabāko interešu ievērošana, šai ģimenei atbilstoši Satversmes 110. pantam ir nepieciešama valsts juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Gan bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna uzaugšana ģimeniskā vidē ir tādi bērna tiesību aizsardzības apsvērumi, kas ir vienlīdz prioritāri un abi atbilst bērna vislabākajām interesēm [sal. sk.: UN Committee on the Rights of the Child (CRC), General comment No. 14 (2013) on the right of the child to have his or her best interests taken as a primary consideration (art. 3, para. 1), 29 May 2013, CRC /C/GC/14, para. 4]. Gadījumos, kad starp šiem apsvērumiem pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu (sk.: ibid, para. 81). Tomēr no 2012. gada 29. novembra likuma "Grozījumi Civillikumā" izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka attiecībā uz situācijām, kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, likumdevējs būtu līdzsvarojis bērna tiesības attiecībā uz aizsardzību no vardarbības un uzaugšanu tādā ģimeniskā vidē, kurai atbilstoši Satversmes 110. pantam pienākas valsts juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Proti, tam, ka likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis, ka arī gadījumos, kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai un starp šo personu un tās laulātā bērnu jau izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums kļūt par adoptētāju atbilst bērna vislabākajām interesēm. Ar 2015. gada 29. oktobra likumu "Grozījumi Civillikumā" apstrīdētā norma tika izteikta patlaban spēkā esošajā redakcijā, izslēdzot no Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta norādi, ka apstrīdētajā normā minētie noziedzīgie nodarījumi ir izdarīti tīši. Tomēr arī no šā likumprojekta izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu vērtējis un pamatojis, ka absolūtais aizliegums visos gadījumos atbilst bērna vislabākajām interesēm. 23.2. Nosakot absolūtu aizliegumu, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu aizliegumu iegūt adoptētāja statusu, nozīme ir ne tikai pašam faktam, ka persona ir sodīta par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto noziegumu, dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas un personas faktiskajām attiecībām ar tās laulātā bērnu. Jāņem vērā arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Tas vien, ka persona kādreiz ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību ilgtermiņā. Kriminoloģiskie pētījumi liecina, ka septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska līmenim (sk. Valsts probācijas dienesta sniegto informāciju lietas materiālu 2. sēj. 71.-72. lp.). Atbilstoši Krimināllikuma 35. panta otrās daļas 5. punktam viens no soda mērķiem ir novērst noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Turklāt likumdevējs ar Krimināllikumu, Latvijas Sodu izpildes kodeksu, Valsts probācijas dienesta likumu un citiem normatīvajiem aktiem ir Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto personu resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties. No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai arī tādos gadījumos, kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai un starp šo personu un tās laulātā bērnu jau izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, ar apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu bērna intereses tiek ievērotas iespējami labākajā veidā, proti, ka likumdevējs būtu vērtējis nepieciešamību ne vien aizsargāt bērnus no vardarbības, bet arī pēc iespējas nodrošināt to, ka viņi uzaug ģimeniskā vidē. Tomēr Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai un kā tādas personas uzvedība, kura iepriekš ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, laika gaitā var mainīties. Līdz ar to likumdevējs nav pārliecinājies par apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma apmēra un tiesisko seku samērīgumu. 24. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot absolūtu aizliegumu, ir jāpārliecinās par to, ka absolūts aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūtu aizliegumu. 24.1. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs, nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā aizlieguma neļautu tā mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka izņēmumi no absolūta aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan regulējums, kas noteic periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu). 24.2. Pieteikuma iesniedzēja norāda uz vairākiem iespējamiem izņēmumiem no apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma, ar kuriem tā mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Civillikuma 163. panta piektā daļa nosaka: lai konstatētu piemērotību adopcijai, bāriņtiesa atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai adopcijas kārtībai ne ilgāk kā sešus mēnešus veic potenciālā adoptētāja ģimenes izpēti. Bāriņtiesa šajā procesā veic potenciālā adoptētāja un viņa ģimenes izpēti, kas tad, ja adoptējamais bērns jau dzīvo konkrētajā ģimenē, ietver arī šā bērna un potenciālā adoptētāja attiecību izpēti (sk. šā sprieduma 18.2. punktu). Turklāt atbilstoši Noteikumu Nr. 111 13.6. un 18.3. punktam un Noteikumu Nr. 667 17.6., 23.3., 23.4. un 23.7. punktam bāriņtiesa adopcijas procesā ne vien pieprasa informāciju par potenciālo adoptētāju no Sodu reģistra, bet arī izmanto ģimenes ārsta, psihologa, psihiatra un narkologa izsniegtus dokumentus, kas citstarp liecina par potenciālā adoptētāja personības piemērotību adoptētāja statusam. Piemēram, psihiatrs savā atzinumā norāda, vai personai ir psihiski traucējumi, kā arī ietver informāciju par speciālo (psihiatrisko) kontrindikāciju esību, citstarp arī informāciju par agresīvas un vardarbīgas uzvedības risku [sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.; sk. arī Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. TA-2164 "Adopcijas kārtība" sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju). Pieejams: tap.mk.gov.lv]. Pārbaudot saņemtos speciālistu atzinumus un potenciālā adoptētāja ģimenes izpētes gaitā iegūto informāciju, bāriņtiesai atbilstoši Civillikuma 162. panta pirmajai daļai katrā konkrētā gadījumā jāpārliecinās, vai adopcija patiešām atbilst bērna vislabākajām interesēm, citstarp vērtējot arī to, vai adoptējamais adopcijas rezultātā nevar tikt pakļauts vardarbībai. Tādējādi tiesību normas nosaka mehānismu, kā bāriņtiesa var izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai pārliecinātos, vai personas, kura iepriekš sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, personība neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu adoptējamā bērna apdraudējumu. Proti, gadījumā, kad potenciāli adoptējamais bērns jau dzīvo potenciālā adoptētāja ģimenē, bāriņtiesa vienlaikus var vērtēt gan potenciālā adoptētāja personību, gan viņa attiecības ar bērnu, izmantojot citstarp arī psihologa un citu speciālistu atzinumus (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Tomēr arī individuāla izvērtējuma iespējamība nebūt negarantē personai tiesības iegūt adoptētāja statusu. Bāriņtiesai jau šobrīd ir pienākums veikt potenciālā adoptētāja ģimenes dzīves, personības un attiecībā uz viņu medicīnas speciālistu sagatavoto dokumentu izpēti, kā arī izvērtēt, vai katra konkrētā situācija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 171. panta pirmo daļu adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par to, ka adopcija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tātad iespēja izvērtēt, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi - bērnu tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē. Tādējādi Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmajā daļā ietvertais valsts pienākums aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības tiktu izpildīts arī tad, ja par otra laulātā bērna adoptētāju varētu kļūt tāda persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par apstrīdētajā normā minēto noziedzīgo nodarījumu, ar savu attieksmi, uzvedību un rīcību, citstarp attiecībās ar potenciālo adoptējamo, ir apliecinājusi to, ka nerada risku adoptējamā drošībai. No minētā izriet, ka apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot no šā aizlieguma izņēmumus, tomēr likumdevējs to nav apsvēris. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, neatbilst Satversmes 110. pantam. 25. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, tai vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās spriedumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Turklāt administratīvās tiesas pieteikuma gadījumā nozīme citstarp ir pieteikuma priekšmetam konkrētajā administratīvajā lietā. Ja prasījums ir par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, administratīvā tiesa piemēros lietas izskatīšanas tiesā laikā spēkā esošās tiesību normas (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-46/2012 8. punktu). Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošā administratīvā lieta ir ierosināta par labvēlīga administratīvā akta izdošanu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.). Tomēr Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no brīža, kad bāriņtiesa to piemēroja pieteicējam tās izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā, proti, no 2016. gada 20. janvāra. Apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no minētā brīža esot nepieciešama, lai, izskatot lietu, tiktu nodrošināta efektīva bērnu tiesību aizsardzība (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma (akts) zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst personām pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Minētā Satversmes tiesas atziņa izskatāmajā lietā ir attiecināma uz tām personām, kuras jau uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un kurām ir piemērojama apstrīdētā norma. Tādējādi, lai aizsargātu to personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, un šajos tiesību aizsardzības procesos izvērtējamās iesaistīto bērnu vislabākās intereses, attiecībā uz šīm personām apstrīdētā norma zaudē spēku no brīža, kad to viņām piemērojusi bāriņtiesa. Savukārt attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no sprieduma publicēšanas dienas. Satversmes tiesa norāda, ka abos gadījumos adopcijas procesā gan administratīvajā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā tieši piemērojams Satversmes 110. pants, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam. 2. Atzīt Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam. 3. Attiecībā uz personām, kas uzsākušas savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no brīža, kad to šīm personām piemērojusi bāriņtiesa. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele